es pieņemu, ka iemesls tam, kāpēc neviens un nekad nav prasījis vai man ir/būs bērni, ir kkas manā purnā. nu tā, ka cilvēks uzreiz saprot, ka ar mani kkas globāli nav kārtībā.

a nē, vienreiz prasīja. pirms gadiem astoņiem īrējām dzīvokli pie vienas baltkrievu kundzītes. dzīvoklis bija pirkts kā mājiens dēlam, ka beidzot viņam tā kā vajadzētu precēties, bet dēls mājienu ignorēja, tad nu pagaidām dzīvokli izīrēja. kundzīte bija šausmīgi aizgādnieciska (jau varu iedomāties, kā ciba par viņu ņirgātos), bet ne kaitinoša. šokējošākais moments bija tad, kad viņa atstiepa mums uz ziemassvētkiem no selgas cepumiem un zefīriem pagatavotu sniegavīru. ēst viņu, protams, mēs neēdām. es viņu fočēju no visādiem rakursiem līdz pavasarim, kad viņš beidzot sāka pūt. kad gājām prom, es vēl centos samaksāt īri, no kuras viņa visādi kratījās vaļā (mēs gājām prom mēneša sākumā), bet es tomēr uzstāju.

nu, lūk, pēc vēl kāda laika, kad biju palikusi kurla un staigāju pie loriem, viņa izrādījās medmāsa vienam no tiem. pēc tam, kad manas ausis tika apstrādātas, viņa diskrēti apjautājās, kā mums tagad iet un vai mums vēl neesot bērnu. absolūti nejutos aizvainota.