Ūūlę ([info]chimera) rakstīja,
@ 2017-05-28 19:09:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
"Kā mums gāja pārgājienā “Kolka-Dubulti 2017 [136km55h]”

Lēmums piedalīties pasākumā tika pieņemts samērā ātri, bez ilgas domāšanas. Negribējās stiept gumiju, lai pēdējā brīdī nebūtu jāmaksā gandrīz dubulta dalības maksa. Jebkurā gadījumā gala rezultātā pasākumā laika gaitā ar sievu ieguldījām ap 200 eiro. Daudz tas vai maz, lai katrs mēra pēc savas mērāmauklas.
Sieva sāka apņēmīgi skriet, vairāk gan pa dzīvokli šurpu-turpu, jo parasti bija pārāk slikts laiks vai pārāk daudz darba, lai ietu ārā, es iegādājos lietotu divriteni. Tā kā strādāju virtuvē, kur vismaz astoņas stundas sanāk pavadīt uz kājām un apsēsties vien lai pāris minūtēs paēstu vai arī, Jūs jau paši saprotiet, kur, par savu fizisko formu neuztraucos. Laiku lieki netērējām, tā teikt.
Tika iegādāts arī pretodu tīkls, speciāli pārgājiena apavi, magnija kapsulas, izturīgās pārgājiena zeķes, kas nedilst, nesvīdinās un pat nesmird, un ar kurām pat pa asfaltu bez apaviem var iet, izdzīvošanas mēteļi, kas aukstā naktī neļautu atdzist ķermenim, agroplēve un ūdensizturīgs skočs. Pirmo reizi mūžā nopirku arī galvas lukturīti, neba to es būtu maucis galvā, taču – vecajai kabatas baterijai nevarēju atrast jaunu bateriju, tādu kvadrātainu, pie kuras varēja pielikt arī mazo spuldzīti un tā dega, tāda praktiska rakstura izprieca mums bija bērnībā. Tagad laikam vairs neražo, vai arī mazos metienos.
Tā, tērējot naudu, krājot spēkus un vingrinoties, pienāca ilgi gaidītā Diena. Bijām nopirkuši vietas arī speciālajā autobusā, kas gājiena dalībniekus kā kundziņus aizved līdz pašai Kolkai. Kā izrādās, līdz Kolkai ar autobusu var mierīgi nokļūt divās ar pusi stundās, nevis četrās.
Iepriekšējā vakarā man sanāca muzicēšana klubā, tāpēc es un sieva bijām diezgan neizgulējušies, tādi zombijveidīgi. Mazliet paplīsām autobusā, bet, izkāpjot Kolkā un apēdot pa Sklandrausim, nolēmām atlaisties priežu pavēnī – līdz startam vēl bija vismaz divas stundas. Ar visu grozīšanos un skudru klapēšanu, kuras nez kapēc tieši ar mani nāca draudzēties jo brangi, atpūsties izdevās. Simbolisks launags, un mēs ejam uz pašu Kolkas raga smaili ieņemt vietu starta “tunelī”. Lai arī spīd saule, vējš ķer pie kaula, skan mūsu nerviem grūti panesama, nenormāli skaļa mūzika un DJ, šķiet, Kārlis, cenšas uzmundrināt pūli, kuram, šķiet, uzmundrinājuma gan nevajag, ar veco labo “kurš skaļāk kliegs – zēni vai meitenes”. Ar viņu un brīnišķīgo mūziku mēs vēl tiksimies. Kārlis un mūzika būs tie paši, es un sieva – jau pavisam citi cilvēki.
Šobrīd nepacietīgi un bieži skatos telefonā un lūdzu Dievu, jā šobrīd man eksistē Dievs, Jūras māte, da jebkas, lai tikai ātrāk pienāktu sasodītie plkst. 16.00 un varētu tikt prom no neiecietīgā vēja, bet, galvenokārt – no balagāna un degradējošās mūzikas; cik labi tomēr, ka par gaumi nestrīdas.
Bet nu jau galvenais organizators, cilvēks ar lielisku humora izjūtu, dod pēdējos norādījumus, tiek skaitītas sekundes kā pirms Jaungada iestāšanās, un Starts ir sācies, atskanot – mī un žē! Nu kāpēc tikai tagad atskan “Pērkona” “Zaļā dziesma”?! Sadevušies ar sievu rokās ejam. Esmu par deviņdesmit procentiem pārliecināts, ka aiziesim līdz galam. Varbūt aizrāposim. Bet līdz galam. Kopā. Ja man tai brīdī nebūtu sauleņu, ko velku tikai praktiskas dabas nolūkos, un šis ir viens no tiem retajiem, tad vērīga acs pamanītu pat mazu aizkustinājuma asaru. Par laimi, tā pat nav jānotrauc. To momentāli nožāvē Kolkas vējš.
Jau pāris metrus ieejot līcī, ādas dīrātājs - vējš pazūd kā ar roku noņemts un kļūst silts. Sajūtam sauli, daudzi, to skaitā arī mēs, apstājas, lai pārģērbtos vieglākās, elpojošākās drānās.
Jau pašā gājiena sākumā izvirzās absolūtie Čempioni – kā antilopju bars tie izraujas pārcilvēciskā ātrumā tālu priekšā mums – Pārējiem; protams, neviens jau sevi šai brīdī vēl nepieskaita pie Pārējiem. Viņi neskrien, bet par iešanu arī to nevarētu nosaukt – tā pārvietojas jūrmalas smilšvaboles – Cicindela Maritima – tik viegli pa smiltīm, pārgājiena nūjām kā taustekļiem zibinoties. Nez kāpēc atceros fizkultūras stundas skolā un skriešanu pa stadionu. Tad arī parasti bija pāris Pirmie, kas no sākuma līdz galam noturēja tempu, un Pārējie, kas klunkurēja aizmugurē. Pamācošās pasakas par Zaķa un Bruņurupuča/Eža skriešanos morāle šajos gadījumos nez kāpēc nekad nenostrādā.
Man un sievai pārgājiena nūju nav. Domājamies pa ceļam atrast kādu ceļa kūju. Gājiena gaitā sieva atrod, es gan ne. Bet redzam, ka neesam vienīgie, kas spriež šādā vīzē. Ir vēl daži labi, kas jūras vai meža izmestās kūjas nesmādē un liek lietā.
Ak, jūŗa un jūŗas mala! Ak, kāpas, priedes, vēja žūžas, vilņu šļaksti, kaiju klaigas un viss pārējais, kas tik daudz apdzejots, apdziedāts, gleznots tika un tiks, kamēr vien pratīsim pastāvēt un sadzīvot blakus, vienam vai otram neiznīkstot. Sievai saku, ka, ja es būtu gleznotājs, tad noteikti būtu marīnists.
Ejam, runājamies, klusējam, apstājamies, kad nogurstam. Gājiens izstiepies, šķiet, visas jūras malas garumā. Čempioni ir tālu priekšā, mēs kaut kur pa vidu. Tik tagad apjaušu, ka nometnēs jeb kontrolpunktos, kuri izvietoti gājiena maršrutā, jānokļūst laikus, lai reģistrētos un saņemtu aproces, kas apliecina, ka esi nogājis tik un tik. Iesākumā grūti aptvert – pārgājiens skaisti tiek sludināts, un arī pirms starta vadītājs sacīja, kā mierīgs pasākums, kas nekādā gadījumā nav sacensība – ej savā nodabā un baudi dabu, runā ar sevi, kaijām un līdzgājējiem, ja vēlies. Ja nevēlies, ieraujies savā čaulā kā gliemis un jūsmo klusībā. Vai nejūsmo. Nu, kā vien vēlies. Bet te – jabūt tur un tur tikos un tikos. Jāatzīst, pārāk nervozi priekš manas izpratnes par relaksētu atpūtu, sevišķi jau tik gleznainā vietā. Labi, ka ar pātagu nedzen un akmenī nekas nav iekalts – spēka un dukas mums ir, un mēs ejam. Galu galā arī gājiena devīze skan: “IR JāIET!”
Ta vairāk uz dienas otro pusi sākas piedzīvojumi – jāšķērso pirmā upes izteka. Par nekādu lielo to gan nenosauksi, ūdens pat līdz cirkšņiem nesniedzas, un tomēr. Manus banānsortus viegli uzrotīt, taču sievai, ja grib bikses nesaslapinot tikt pāri, tās bezmaz jāvelk nost. Esmu džentlmenis un sievu ar visu mugursomu pārnesu pāri. Jāteic, ka kājas mazliet trīc un vienā brīdī šķiet, ka abi ievelsimies ūdenī visiem par lielu prieku, jo sieva spirinās, tomēr noturamies. Redzu, ka vēl kāds vīrietis nes savu sievu(?), meiču(?), lai nu kas viņa būtu, un izjūtu klusu solidaritāti un lepnumu – redz, kādi mēs! Ārēji, protams, izrādu, ka tas tas man nekas īpašs. Nez, ko viņš domā?
Velāk gadās vēl viena izteka, tur rīkojamies tāpat – sievai prieks, ka nav nemaz apavi jāvelk nost, man patīkams atsvaidzinājums kājām. Abiem labi.
Jau vairāk uz vakaru sievai sākas nedienas ar kāju un par sevi sāk likt manīt Nogurums. Jāteic gan, ka šī, par laimi, ir viena no retām reizēm, kad sievas Tulznu problēma plašumā nevēršas – parasti viņa ātri noberž kājas un pasākums var beigties. Šoreiz tā nenotiek. Toties notiek kas cits. Jo krēslaināks kļūst, jo zombīgāki kļūstam, sevišķi sieva. It kā nejaušas dzirkstis no kaut kur tālumā esoša ugunskura izsprakst frāzes un idejas par likšanos uz auss “kaut vai tepat krūmājā” vai tuvākās viesnīciņas Rojā atrašanu, ar domu kārtīgi izgulēties un nākamā dienā ceļu noteikti-varbūt-skatīsies, kā būs, turpināt. Redzot, ka sieva sāk kļūt bezsejā, neesmu kategorisks un ļauju viņas vārdam būt pēdējam. Nevaru teikt, ka pats jūtos kā Ultramens, tomēr sākotnējā doma, ka jāaizkļūst vismaz līdz pirmajai nomentei šovakar, vēl neļauj atslābt. Varētu jau visu sūtīt pupās, jo kas gan ir videi nedraudzīgā silikona aproce, par kuru kauč arī samaksāts, ja dziļi sirdī sevi jau esi uzveicis, kaut vai piesakoties šim neprātam? Mēs turpinām iet.
Gājienam nez kurā brīdī piesities kās vietējais šunelis – mazs uz melns, ļoti atgādina to melno no bērnības multfilmas “Stremjanka un Makarons”. Iesaucu viņu par Zirnekli. Dīvaini – ikkatram gājējam, kas apsēdies, apgūlies atvilkt elpu, viņš pieskrien klāt un pasēž, itin kā mierinot. Varbūt reinkarnējies ārsts? Zirneklis mums seko ļoti ilgu laiku.
Jūŗa un tās debesis ir nešķiramas un neatkārtojamas. Jūŗai ir pašai sava debess. Krēslai nākot, krāsas mainās nemanāmi un strauji. To kontrasti brīžiem liek šaubīties, vai esi jau tiktāl noguris, ka šilierējas*, vai arī patiesi krāsu gammas un kontrasti var būt tik neaprakstāmi. Pateikt “kā gleznā” būtu tikpat kā pateikt “šķiet, nejauši esmu ieņēmis LSD ibumetīna vietā”.
Ik pa laikam sieva prasa kādam no gājējiem, cik ir noiets, cik vēl palicis. Mums nav viedtālruņu. Man gan šī jautāšana un sekošana noietajam šķiet lieka. Eju, lai baudītu jūras dvesmu, ne lai skaitītu kilometrus. Tomēr sievu var saprast, viņa ir nogurusi. Es arī sāku gurt arvien vairāk, lai arī nekas nesāp, vienkārši vispārējs nogurums.
Kā atminas sieva, pēdējā stunda līdz nometnei bijusi visdrūmākā. Bija jau praktiski tumšs, jūŗu no debesīm izšķirt austrumu pusē vairs nevarēja, pa labi, pa kreisi vai atpakaļ labāk bija neskatīties – tūlīt reiba galva un šilierējās. Kad gājām garām stieņiem, uz kuriem uzvelk pludmales volejbola tīklus, sieva jautāja: “Kas tie par Jūŗas vārtiem?” Es tobrīd raudzījos tieši jūrā, kur gabaliņu no krasta pieenkurotas peldēja divas lielas, melnas, laivas, un domāju, ka viņa poētiski runā par tām. Tik pēc laiciņa sapratu, ka domāts kas cits. Tādus jokus ar saprātu spēj izdarīt nogurums un tumsa vienlaikus. Centos raudzīties vien uz priekšu, koncentrēt skatienu uz tālumā mirgojošajām bāku ugunīm, lai noturētos kājās.
Beidzot izdzirdējām basīgus ritmus. Sapratām, ka esam klāt. Nezinājām, priecāties, vai bēdāties, jo, no vienas puses bijām galā, no otras – īsti nebija skaidrs, kur dēties – briesmīgā mūzika un DJ Kārļa nemitīgie atgādinājumi skandās par to, cik pulkstenis, kā arī par to, ka jāiedzer alus un jāiekož šašliks un jāiet jautri tālāk, radīja vēlmi patiešām tikt no šīs ellītes projām jo ātrāki, jo labāki. Man galvā rosījās tikai divas domas – ātrāk panākt, lai rokas sāktu funkcionēt, jo – tās nebija nosalušas, bet atrofējušās – kā nekā visu šo ceļu biju katrā rokā nesis pa guļammaisam plus vēl šādus tādus sīkumus. Līdz ar to manām rokām nebija pilnvērtīgas kustības, kavējās asiņu pielūdums, un tam klāt vēl nāca gaisa temperatūras pazemināšanās. Nekad, NEKAD garos pārgājienos nenesiet rokās nekādus saiņus, pat ja tie šķiet paviegli! Lai Jūsu vienīgā nešļava rokās ir Ceļa kūja! Otra doma, protams, bija pēc iespējas ātrāki tikt prom no balagāna un atlūzt kaut vai tuvējos krūmos, kur neviens neiet garām vai nokārtot vajadzības, un kur šausmīgā kakofonija tik ļoti nedragātu jau tā jutīgās no noguruma ausis. Iespējams, grūti iztēloties situāciju, kad tu, cilvēks, desmit minūtes izmisīgi mocies ar kurpju aizšņorēšanu un fonā skan šausmas.
Par laimi, sieva ātri atrada ugunskuru, pie kura bija brīva vieta, un manas rokas pamazām atguvās, kā arī sarunāja izpalīdzīgu cilvēku, kurš mūs aizveda ar auto uz Roju, līdz pat viesnīcas durvīm. Mums tiešām palaimējās, jo bija palicis brīvs tik viens numurs, un tas pats Komforta. Nācās šķirties no 60 eiro, tomēr tai brīdī jau bija dziļi viena alga – gribējās atplīst. Ieiet dušā un iekrist mīkstos pēļos pēc tādiem pārdzīvojumiem nudien bija septītās debesis. Kā vēlāk uzzinājām, visa viesnīciņa bijusi pilna ar tādiem bēdu brāļiem kā mēs. Pat izdomāju, ka varētu sacerēt dziesmu “Zaudētāju paradīze”, kas veltīta šādām vai līdzīgām situācijām – vārgdieņi, kas izstājušies no sacensībām, dodas atpūsties glaunā viesnīcā un laimīgi iet siltās dušās un mīkstos pēļos dzer tējiņās, ausis kustinot.
Izstāties mēs gan negrasījāmies. Nolēmām, ka rīts gudrāks par vakaru, tad jau redzēs. Aizmigu momentāli un gulēju kā Dieva ausī. Jā, Dievs atkal man eksistēja, vismaz tai brīdī. Dievs, Hipns, Snaudala – tie visi nu bija mūsu rūpīgi aizgādņi tai naktī.
Nākamais rīts pienāca kā ambrozija svētīts. Paēdām sātīgas brokastis, papļāpājām ar viesnīcas saimnieci, kura bija neizpratnē, kāpēc par iešanu pārgājienā jāmaksā, ja pats jebkurā brīdī var aizbraukt līdz jūrai un iet, cik grib, un kur acis rāda (tur nu es ar viņu esmu vienisprātis, ja nu vienīgi ir patīkami, kad autobuss bez pieturām ātri aizved līdz tālai malai, kā mūs līdz Kolkai). Ar sievu spriedam, ka samaksāšana par šādām izpriecām daudziem varētu būt dzinulis iet līdz galam, lai nauda nebūtu izsviesta, tā teikt, vējā. Tas nu katra paša ziņā. Mūsu ziņā bija izdomāt, ko darīt talāk. Sieva ieteica paieties vēl kādus desmit kilometrus līdz Kaltenei un tad jau redzēs. Tā arī darījām. Jāteic, ka šai ceļojumā iztikām bez domstarpībām, kā tas dažureiz mēdz būt; džentlmeniski ļāvu sievai izvēlēties, kas gan man ne vienmēr patīk, tomēr visas viņas izvēles par brīnumu izvērtās patiesi patīkamas beigu beigās. Viens pats ejot šo gaisa gabalu, droši vien būtu sevi nomocījis līdz beidzamajam, un nez vai celtos roka ko vairāk par drebošu “ES TO IZDARīJU!” uzrakstīt. Un diez vai būtu izbaudījis dabas klātbūtni tik pilnasinīgi.
Dabas dievišķā klātbūtne! Kaltenes akmeņainā jūrmala! Te es beidzot apjēdzu, kāda bija jēga piedalīties šai finansiāli neizdevīgajā avantūrā! Tas, ko ieraudzīju, pārspēja jebkuras manas cerības. Ja nu ir mūsu zemē fantastiskas vietas, tad tā ir Kaltenes jūrmala. Un mēs divi vien. Tālumā jūrā peld gulbīšu pulki, uz akmeņa tup zivju gārnis, krastā izskalots mucu plosta vraks, koku saknes skauj milzu akmeņus, brīžam skati kā Džona Bauera trolļu zimējumos. Jutu, ka man pamazām sāk augt aste, sari uz muguras un pamt deguns. Es varētu nudien pārvērsties par kaut vai par oli un ļauties, lai jūŗa dara ar mani, ko grib. Lai apķēzī kaijas vai kāda sakne izmanto par niecīgu balstu.
Smukās vietās ilgi uzturēties nevajag, tad var notikt sazin kas, bet tas nenozīmē, ka nav jāatgriežas. Atgriezties Kaltenē esmu nolēmis atkal, pēc iespējas ātrāk, un droši vien neatkarīgi no gadalaikiem.
Iekāpām autobusā ar domu aizbraukt līdz Mērsragam, tomēr Mērsragā pārdomājām un iegādājāmies biļeti līdz pašai Rīgai. No 136 kilometriem nogājām apmēram četrdesmit piecus, un vienīgais, ko šai ceļojumā nožēloju – ka neklausīju savai sirdsbalsij un nesūtīju izdomātos laika nosacījumus un noteikumus ratā jau ātrāk. Ir ļaužu kategorija, kam patīk iet, iet ātri, no punkta A līdz punktam B, skaitīt, cik noiets, kādā ātrumā noiets. Mūsdienu technoģijas to ļauj, dažubrīd šķiet, pat paģēr. Ir ļaužu kategorijas, kam patīk iet no tās tur priedes līdz tam tur akmenim vai kalnam, tad ieskriet mežiņā, apskatīties, no kurienes tek tā mazā upīte, pasekot pieneņu mušai, un attapties nez kur. Pēkšņi pārdomāt, uz papēža pagriezties un izdomāt, ka laiks aiziet paskatīties, kur vēl var nopirkt svaigi kūpinātu zivi. Vienīgais, kas viņus šad tad spēj uztraukt, ir apstāklis, ka nav zaļās tējas un normālas dušas. Paprasiet manai sievai, kā tas ir – viņa zina.

2017.gada 28.maijs

*”šilierēties” - rēgoties, būt šķietami redzamam


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]scorpse
2017-05-28 19:51 (saite)
Grandiozi, grandiozi. Un šilierēties ir normāls vārds.

(Atbildēt uz šo)


[info]digna
2017-05-28 20:55 (saite)
Skaisti. Ļoti sagribējās uz laukiem.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?