[not to kacināt bodipozitīvos, vnk atsauca atmiņā]

1) uz kačalku es eju jau pusotru gadu, un vienu ilgstošu brīdi visu laiku trāpīju uz vieniem treniņiem ar kādu beibi. beibe nebija īsti resna, bet tāda uzblīdusi, ļumīga, bezformīga. vērot viņu bija ļ. interesanti - transformējās ne pa dienām, bet pa stundām. bez visa cita viņai jūtami mainījās seja - bija, sorz, pļecka, bet parādījās traki mīlīgs purniņš ar apskaužami interesantiem vaibstiem. nu, un tā kā mēs simts reizes bijām saskrējušās, viņa beidzot nolēma mani uzrunāt. parunājām par šo un to, tad viņa sāka stāstīt, ka sāka iet uz kačalku, lai notievētu, un nometusi ap 10 kg, bet visi draugi viņai saka, ka neredzot nu nekāāādu atšķirību. un te man vajadzētu saausīties (jo nav tā, ka cilvēks nepasaka diezgan uzreiz, kā sevi uztver un kā grib, lai viņu uztvertu citi), bet es kaismīgi metos aizstāvēt acīmredzamās pārvērtības - sak, un kā vēl var redzēt, bija tā, bet tagad ir pavisam šitā. cilvēks totāli uzmeta lūpu, un principā ar to arī mūsu komunikācija beidzās. bet srsly! cilvēks ir nodefinējis kko kā problēmu, ticis no tās vaļā, bet, tā vietā, lai lepotos ar sevi, izliekas, ka nekādas problēmas nav bijis vispār. я не такая, я жду трамвая. nu, kāpēc tā jādara?

2) bija jānoseivo, tagad jāstāsta pēc atmiņas. kāds uzbeks raksta fb, ka laikam ir vienīgais uzbeks visā uzbekistānā, kurš ņem meitām nost tonnas ar saldumiem un vispār necenšas viņas uzbarot. resnums tur joprojām esot topā un kļūst vēl topīgāks, jaunieši (abu dzimumu) izvēloties pēc iespējas resnākus partnerus, saistot to ar pārtikušu un labklājīgu dzīvi. nez, vai bodipozitīvisms uzbekistānā, ja vispār tāds ir, cīnās par tiesībām saglabāt slaido līniju?