instruktors g. man vairs kādu laiku neļauj braukt sestdienās, jo nu jau man tas esot par vieglu. šodien tomēr pajautāju, cik, nez, viņaprāt man vēl atlicis* (līdz eksāmenam, nevis kam citam). viņš padomāja, uzskaitīja to, kas mums vēl palicis izbraukājams obligātajā programmā (nav daudz), tad maršruti pēc maniem ieskatiem, un tad jau viss.

un tad mēs sākām apgūt atlikušo. un kā es sāku mudīties. kā. es. sāku. mudīties.

*bet vispār, kopš mācos braukt, regulāri pieķeru sevi šausmīgi pretīgā vēlmē uzprasīties uz paslavēšanu (ko gan, par laimi, izdodas apspiest) - like, nu kā es šodien braucu, labi? jā? cik labi? nu paslavē mani, paslavē vēl! pastāsti, ar ko un precīzi cik reizes es esmu labāka par citiem!
es te runāju par piedalīšanos realitātes šovā, lai uzzinātu, cik liels lohs tu esi? pietiek arī ar tādu izkāpšanu no komforta zonas kā autoskola, lai visi prusaki sāktu līst laukā.