izkāpu no auto, devos pa taisno uz ofisu un nomainīju instruktoru (uz oblicas ieteikto, līdz viņam gan vēl jāpagaida).

bija skaidrs, ka tālu mēs netiksim. no vienas puses, es esmu tehniska nejēga, nervoza un pielaižu kļūdas, no otras ir instruktors, kurš ir ne mazāk nervozs, neatbild uz jautājumiem (tā vietā izstāstot kārtējo anekdoti, dzenbudists bļ), ir apveltīts ar apokaliptisku sejas izteiksmi, kad tu par milisekundi vēlāk ieslēdz pagriezienu, un konsekventi smagi kavē/beidz ātrāk nodarbības.

ko es nedaru: nejaucu puses un pedāļus. ko es daru: bremzēju kā mikriņa šoferis un stūri uz pagriezieniem/apgriezieniem mēdzu izgriezt par daudz vai par maz. ā, vienreiz panikā noslāpēju auto, ieraugot krustojumā trolejbusu, un raustīju kloķi uz nepiemērota ātruma.

cibiņu starpā nav kāds privāt-auto-skolotājs? par naudu, protams. bišk besī, ka jāgaida līdz decembra beigām.