Es saprotu, kā jūtas cilvēki, kuru tiesības tiek aizskartas. Kā pretarguments tas ir ļoti vājš, jo tā emocionāli jūtas ikviens, kura tiesības tiek aizskartas par jebkuru jautājumu. Tomēr jādomā arī par visas sabiedrības labumu, kā arī par to, vai tiešām tavas tiesības ir lielākas par kādas citas personas tiesībām uz aizsardzību?

LV jau tā ir par maz solidaritātes, un sociālā nevienlīdzība pieaug. Bet pamēģini tikai ieteikt pasākumus, lai to samazinātu, piemēram, progresīvo nodokli, kā visi tūlīt brēks pretī, ka tas nav taisnīgi un mēs negribam sociālismu. Un iebildīs pat ne tik daudz tie daži bagātnieki Latvijā, bet tieši nabadzīgo slānis, kas domā, ka kādu dienu nopelnīs miljonu.

Arī šeit ir vairāk tāda nedomāšana par kopējo sabiedrības labumu, bet savām personīgajām egoistiskajām tiesībām.