Vēl man ir skumji tas, ka šī likumprojekta kritiķi patiesībā netieši palīdz Belēvičam noturēties amatā. Pirmkārt, Belēvičam ir maza personīgā interese šajā lietā. Viņš vienkārši uzklausa nozares ekspertu viedokli un argumentus (un tie ir diezgan argumentēti) un paraksta to, ko viņi ir teikuši, jo viņš ar farmaceita izglītību saprot, ka šie argumenti ir būtiski.

Tas jau nenozīmē, ka nevarētu argumentēt pretī, ja viņam tā gribētos. Bet nu vai nav svarīgākas lietas, ko risināt? Olšūnu ziedošana skar varbūt 0,01% iedzīvotāju un varbūt pat vēl mazāk.

Savukārt kritiķi ar populistiskajiem lozungiem par pilngadīgas personas spriestspēju nav iedziļinājušies ne ētiskajās, ne vispār kādās niansēs, tāpēc viņu argumenti speciālistiem šķiet nebūtiski. Ar to Belēvičs iegūst politiskus punktus pār jebkuriem kritiķiem – pamatotiem vai nē. Kas tikai ļauj Belēvičam vēl vairāk bīdīt savas rebes.