pirmo reizi noejot garām Slavenajai Rindai pirms 12, prātā jau pārliku cibas ierakstu "izgāzos kapeiku pišanā, rindu neizstāvēju", tomēr ejot garām vēlreiz pēc 14 un vērojot, ka rinda vairs nestiepjas no mansarda pagalmam līdz blaumaņa/barona krustojumam, bet tikai līdz brauktuvei, nolēmu riskēt. galu galā, nekad neesmu stāvējusi rindā ne pēc desām, ne uz hā end em atklāšanu, ne pēc pirmajiem vistas spārniņiem, ne uz muzeja remontu palūrēt.

materiālais ieguvums noteikti nav tā vērts, lai gan paņēmu kādas sešas grāmatas (bet inčīgi, ka cilvēki stundām stāv rindā pēc visādiem margināliem igauņu un bulgāru romāniem, par ko nevienam nav poņas), toties pats rindā pavadītais laiks bija burvīgs. iepazinos ar dahuja cilvēkiem, izrunāju visu savu dzīvi. uzzināju, ka jehovas lieciniekiem nepatīk, ka viņus sauc par jehoviešiem (skanot nicinoši), un, ja gribas īsināt, jāsaka vienkārši "liecinieki". uzzināju, ka es izskatoties tā, it kā tulkotu no somu valodas (i wish).

un neviens pat neiedomājās tirgot rindai tēju, šņabi vai pīrādziņus. ja nu kas, jūs vēl varat paspēt, lieliska biznesa iespēja līdz pat 20:00.