es tomēr baigi labā brīdī pametu maģistrus
nu, no praktiskā viedokļa būtu bijis labāk pamest kādu semestri ātrāk, bet no emocionālā - nē
bija lietas, ko tur ļoti gaidīju, bija lietas, ko biju gatava pieciest un pat attīstīt pret tām mērenu interesi
ar tām otrām viss arī sākās, nu un es performēju un gaidīju gaidīju
bet, kad sagaidīju, sapratu, pēc kāda sūda tas izskatās
attiecīgi, biju vīlusies tik ļoti neatgriezeniski, ka nenožēloju pēc tam nevienu brīdi
turklāt nekas mani nedemotivē tik ļoti kā akadēmiskā dzīve
ātri atnāk atpakaļ visi skilli dzīt tuftu, haltūrēt ar pokerseju, liet ūdeni un saņemt par to stipendijas un desmitniekus
plus, tas viss sanāk tik labi un viegli, ka aizmirstas (un velti), cik ļoti es lūzerēju citās dzīves jomās
bļe