domājot par m., es nevaru nobrīnīties par sieviešu-aizstāvju kvantumu viņa dzīvē. es te pat ne par padomiem "nu tak samīļo un pabaro viņu" (ar prieku gatavoju ēst, bet pie šādiem padomiem natūrā jūtos kā teļkope) vai dažādām viņa dzimtas sievietēm (kuras labajos laikos dāvāja man grāmatas aļa kā pabarot (atkal!) un aprūpēt vīrieti, bet sliktajos vienkārši auroja virsū, ka esmu viņu ar kaut ko "sazāļojusi"); tas tā kā būtu dabiski mūsdienu lv kontekstā. neordinārāka jau šķiet viņa ex-priekšniece, kura, kā mēs atceramies, tiešā tekstā apsūdzēja mani slepkavības mēģinājumā, vai pat mana māte. vēl joprojām nezinu, kā traktēt pārmetumu, ka "mans aizliegums pirkt televizoru ir nepareizs, ka tik es pati beigās nedabonu ciest, kad m. mani pametīs" (lol wtf). pirmkārt, no sievietes ar haotisku un neviennozīmīgu ģimenes dzīves pieredzi, kura pēdējos pārdesmit gadus nav apgrūtināta ne ar algotu darbu, ne mājsaimniecību, es vispār netaisos pieņemt nekādus nelūgtus padomus par praktisko dzīves pusi, otrkārt, wtf aizliegums, kam vajag, tas pērk, es savu davai požeņimsja varu lūrēt putekļainā monitorā.

kāda velna pēc visas šīs bābas atņem m. subjektivitāti un pašnoteikšanās iespējas, man galīgi nav skaidrs.

man savukārt ir pavisam citas problēmas: kā izkāpt ārā no aprūpētājas lomas, kurā es ieaugu pagājšgad m. veselības huiņu dēļ (kā tu jūties vai viss kārtībā tiešām tiešām?), kā fakin beigt satraukties un gaidīt kārtējo čp (kopš septembra beigām viss ir bijis mierīgi, un lielākoties es spēju par to nedomāt, bet tad man kaut kas pēkšņi sāk мерещиться, un es vairs nesaprotu, kas ir un kas nav normā)