Par tavu situāciju tak nekā nezinu, spriedu tikai pēc visai abstraktā dialoga. :)

Bet tas (dialogs) man pārāk atgādināja daudzkārt dzirdēto: gribu būt rakstniece, nafig man sūda garlaicīgo gramatiku mācīties, ja katrs var rakstīt kā dvēsele liek. :)) Pārāk jau nu bieži esmu redzējis, ka cilvēks netiek kādā sapņu amatā tikai tāpēc, ka amata aprakstā nepieciešams kāds izglītības grāds, ko viņam savulaik bijis slinkums izsēdēt, vai vienkārši dzīves situācija un intereses mainījušās, un šis sācis nodarboties ar ko tādu, no kā pirms gadiem kratījies vaļā kā vells no krusta.
Kā tepat cibā snorke pirms laika atcerējās, cik viņai bijis grūti gadiem nodarboties ar formulāros nepieciešamo figņu, kas dziļi riebusies, lai beigās tomēr izcīnītu to eirōpzinātnieka statusu un nu nodarbotos ar to, kas pašai tīk. Ja nebūtu pieticis pacietības pārvarēt to visu un aizbēgtu no grūtībām, vēl tagad sēdētu tepat kādā pieputējušā ūķī, saņemtu iztikas minimumu un žēlotos cibā par dzīvi sapisto un velto. Savukārt es, ja būtu spējis pārvarēt slinkumu un riebumu pret akadēmiskajām intrigām un zemošanos, piespiestos gadus ņemties ar ko tādu, kas absolūti neinteresē, moš sen jau būtu Dr. un godājams mācībspēks, nevis interneta tukšmuldētājs, kurš ar sirdslietu tikai svētdienās kā pie brīvā laika var nodarboties. Tb šo tavu dialogu uztvēru šādā griezumā.