pirmajā slimnīcā visi ir šausmīgi jauki, pilnīgi žēl, ka apbērt medpersonālu ar pateicībām skaitās sliktais tonis. vēl tur ir silti [man slimnīcas palikušas atmiņā kā ledus mauzoleji] un katrā palātā uz tumbočkas lepni gozējas grāmata "rīgas pirmā slimnīca", ja nu kādam pacientam aptrūkstas lasāmvielas, hahā.
ā, un pārmaiņas pēc man ir zāles, kuru blaknes nevis izraisa insultu un melnmatainu mēli, bet veicina smadzeņu darbību!

patiesi, ar iepriekšējo reizi, kad biju nonākusi slimnīcā [vēl pirms eiropas savienības un uz ziemassvētkiem; medmāsas dzēra šampi, skatījās titāniku, raudāja un nespēja trāpīt man vēnā, kā rezultātā viss tas tur satecēja man pa taisno rokā, un tā piepūtās milzummilzīga] ne salīdzināt.

tomēr kratīties kaut kur pēc trīsarpus stundām miega ir neforši [lai gan rīt un citās dienās man ļāva nākt vēlāk], un ja šis mani neizārstēs, goda vārds, atmetīšu ar roku. nu, zaudēšu daļu dzirdes, un nu, varēšu stāvēt swans koncertos pie pašām tumbām.