lāb, uzzvanīju uz dzimto poliklīniku, pajautāt, kā tur ar tām akūtām stundām. iespējams, tomēr nenovērtēju stāvokļa nopietnību, jo reģistratore, izdzirdējusi manu balsi, sākumā pajautāja: jūs gadījumā neesat slima? [dooh!], bet tad iesaucās: vai, začīt, jums steidzami jānāk šurp, ja jūs vēl varat paiet!*, nokārtoja man nosūtījumu pie lora, apejot vizīti pie ģimenes ārsta utt.
kad zvanīju uz kantori, tur arī šausmās kliedza.
mikriņa šoferis vispār nesaprata, ko es viņam teicu.

*padomāju un izdomāju, ka aizies ar - galu galā, visi saka - lauskis, lauskis, bet es to tā arī nebūšu redzējusi. milzu kļūda! vajadzēja vaidēt un pieprasīt profesoru preobraženski ar visu brigādi uz mājām.

rindā sanāca sēdēt trīs stundas, sašņurkušai kā eskimosu bomzim. tie, kas ar pierakstu tādu, tie, kas ar pierakstu šādu, bez pieraksta, kaut kādi jūrnieki... vispār daudz nelāgu cilvēku, bet par to es sīkāk nerakstīšu, jo dzīvesbriedis izlasīs un atkal lamāsies nesmukiem vārdiem. kāda blondīne mani nolamāja, ka "ko es te sēžu, citus aplipinu" [a es ne klepoju, ne šķaudu], uz ko sava aizkapa balsī atteicu "tādā gadījumā jo ilgāk es te sēžu, jo sliktāk tev, palaid ātrāk!!1". nepalaida.

karoče, man tur tūska līdz pat smadzenēm [a to es domāju, ko es tāda gudra pēdējā laikā].

bet prieki nebeidzas! aptiekā izrādījās, ka dārgā daktere zīberte izrakstīja man top sīkret medikamentus uz parastās receptes, attiecīgi, iegādāties man tādas nespīd. mani piemeklēja histērija, bet slava vecmīlgrāvja "ģimenes aptiekai", kura uztaisīja zībertei telefonisko izķidāšanu un zāles man tomēr pārdeva [ja šito lasa kaut kādi kontrolieri, nesatraukājieties - es nākšu liecināt, ja kas].

atnācu mājās, palasīju, ko man raksta no rīgas domes mājokļu un vides departamenta. tuftu kaut kādu raksta, turklāt manu dārgo atlantijas ielu konsekventi sauc par albatrosa ielu.

visi zajebaļi!!