kā jau jūs nojaušat, blast form the past rezultātā mūsu konti atrodas zināmā perturbācijā, tāpēc jau kuro dienu taisījos uz banku, lai pabīdītu lietu uz priekšu vēl mazuliet. tas rādījās visai problemātiski, jo attiecīgā banka ir cita ģela, kurā šobrīd ir pagrūti iekļūt fiziski. bet visu cieņu: pirmdien zvanīju, lai uzjautātu, vai rundas lielas [jā] un vai bankas klientiem atsevišķa rinda [nē], bet šodien blondīnes jau visus cienā ar piparkūkām, ir atsevišķa rinda citadeles klientiem un rindas krājbancēniem - "dzīvā" un ar iepriekšējo reģistrāciju.

rindas pie kases ar iepriekšējo reģistrāciju nebija, tur vispār tikpat kā neviena nebija. [un es pat domāt negribu, cik 0.000% no krājbancēniem iedomājās fiksi uzbliezt kontu citadelē un rīkojumu internetbankā un saņemt savu depozītu, neizejot no mājām]. ok, "veci cilvēki" un tā ["dzīvā rinda" sastāvēja, protams, tikai no viņiem].
tai pat laikā lr1 varētu atšķaidīt savas lekcijas par urīnterapiju ar pāris vērtīgiem padomiem savai mērķauditorijai.
tai pat laikā - vai šiem cilvēkiem nav bērnu? mazbērnu? viņi taču nav šitā "egoistiskā, nedzemdējošā" paaudze. es pat šoreiz ne par to, ka "ja visi pārskaitītu vecvecākiem kaut 10% no tā, ko nodzer pozitivusā, tad!". bet apgaismot vecvecākus internetos vai nospļauties un visu izdarīt viņu vietā slabo? pat ja pieņem, ka kaut kāda daļa ir tie, kuri saviem bērniem gauži darīja pāri, tālab bērni aizmuka, mainot telefona numurus un pirkstu nospiedumus, man neticas, ka viņi Visi Tādi.

sašuvos un aizgāju otrajās brokastīs ar melleņu karstvīnu un žurnāla vokrug sveta jubilejas numuru. uzzināju, ka, lai gan mūsdienās cilvēkiem ir dafiga vairāk laika, nekā pirms 100 gadiem, nemaz nerunājot par aizlaikiem, tā pavadīšanas lietderības koeficients nav mainījies. kurš gan būtu šaubījies.