neilgi pēc tam, kas ņerkstēju cibā par durens fizioloģisko represiju un gaismas trūkumu, nolēmu atdzīvināt savu ikdienu ar brīnumdzērienu nano noni sulu:
http://www.bioteka.lv/lv/2005/08/18/noni-lai-jums-nekl-netrukst/

sakarā ar to, ka dzēriens nesmird vis pēc siera, bet gan pēc, būsim godīgi, vēmekļiem, pamosties tik tiešām sanāk momentā, ieelpojot aromu vien [papildus atrakcija ciemiņus uzņemot: iedot paostīt un skatīties, kā reaģēs].
ar ģimeni gūglējot nekādus maģiski slavinošus aprakstus citos internetos īsti neatradām, izņemot to, ka visādiem ieziemiešiem tas ir galvenais pārtikas avots [mamma: а, может, это они от безысходности? бедные люди дикари?].

bet prikols tāds, ka tik tiešām jūtos mundra un ņipra - nezinu gan, vai nano ietekme, vai tāpēc, ka pačīkstēju cibā [cibah power!].