ja dzīvē man ne tiesību [auto], ne stāža [auto], tad vienā visai idiotiskā sapnī [kur gan man arī nav ne tiesību, ne stāža], es puslīdz regulāri braucu ar smago no rīgas uz viļņu un atpakaļ. kāpēc es nevaru iekāpt autobusā un man ir jāmeklē mistiskā mašīna, es nezinu. toties zinu to, kāpēc vienmēr braucu ar smago - jo tos nekad neviens neapstādina [galvenais ir braukt mierīgi, vecišķi un не рыпаться], un vispār - ja gribi kaut ko noslēpt, noslēp to pamanāmā vietā, un kas gan var būt pamanāmāks par smago.
tā kā parasti ņemu mašīnu no kaut kāda dīvaina onkas mežciemā, lielākās problēmas sagādā izbraukt no visiem rajončegiem uz šosejas, jo braukt ta es nemāku! pēc tam gan viss iet kā pa sviestu. atstāju mašīnu kādas deviņstāvenes pagalmā fabionišķos un dodos savās ģēlās. šoreiz es, piemēram, braucu uz viļņu pie m. [vvz kāpēc]. šoreiz gan mani arī piemeklēja panikas lēkme pirms došanās atpakaļceļā. sēdēju tajā pagalmā, drebinājos drūmās priekšnojautās un prātoju, kuru no vietējiem pacaniem varētu noalgot par šoferi. tik ilgi, kamēr pamodos [aukstos sviedros utml]. būšu izbesīta, ja būs jāatsāk sapņot no tās pašas vietas [gadās], tāpēc ierakstu šeit.

bāc, kad es vienreiz sākšu sapņot poētiskus, simboliskus, elfiskus sapņus!