fū, iesēdināju sīkaļu taksometrā uz dzimto mazpilsētu [jautājums: kam es dāvināju viņai bileti, ja viņai ir akreditācija? bez akreditācijas viņai ir arī 4skvērs, muahahā, turklāt pēc gada viņai paliek 18, bet viņa jau jūtoties veca, ļoti veca].

dīvainā kārtā bija pilna zāle [un man likās, ka ceturtdienas vakaros uz mazpazīstamām grupām neiet neviens]. gribētos ierakstīt, ka bija arī laba skaņa, bet skaņa vienmēr ir laba, ja ir faņera, un lielākā daļa grupas nodarbojas ar dejošanu. publika bija ļoti paklausīga un, iespējams, labi sagatavojusies, jo zināja visu, ko vajadzēja darīt attiecīgos brīžos - taisīt vilnīti, rādīt faku pirkstu, tupties un celties. tā kā es parasti apmeklēju pasākumus, kur cilvēki stāv ar sakrustotām rokām un pokerfeisiem, man bija interesanti.

jā, par tupšanos. kādā brīdī sapratu, ka neesmu notupusies vienīgi es no visas zāles, un gan skatītāji, gan grupa skatās uz mani [pieņemsim, ka] ar nosodījumu un aktīvi aicina pievienoties tupētājiem. es sapratu, ka tupties nedrīkst nekādā gadījumā [tādos brīžos no stulbuma dzimst principi]. nenotupos. tiesa, pēc tam centos uzturēties tur, kur prožektors neiespīd. ko vēl. pārsvarā turēju sīkaļas somu un izdzēru divas rumkolas, lai nodrošinātu sev hiperaktīvu darba nakti, bet neveiksmīgi, tāpēc būs hiperaktīvs darba rīts.

ak, jā. dīvainākais bija tas, ka cilvēki smaidīja [skatoties acīs tieši man, jo acīmredzot bija jauki cilvēki, kuri uzskatīja arī mani par tādu].

dziesmu es zināju precīzi vienu [šo: http://www.youtube.com/watch?v=DsUHS-yGynA]. izrādās, viņiem ir labākas.

bija tā: