Mums ir ļoti jauka kaimiņiene. Apjēdzu, ka tādu, kādu viņu pazīstu, es apbrīnoju un cienu. Strādīga, izpalīdzīga, labestīga, runātīga, bet ne klačīga, drīzāk laba stāstītāja, vietas zinātāja.
Aizvakar kaimiņiene atnesa ZAAO kalendāru (mūsu vēstules ienākas viņas kastītē, lai ziemā nesamirktu un nepārgaidītos), pie viena piedāvāja skapī nostāvējušos, jaunu neilona pufaiķi. "Tu jau diezin vai tādu valkāsi, nav jau moderns.. Bet ir labs, garš neilona ar siltinājumu. Nez, vai gribēsi, bet varbūt te ko malku nest.. Vīrs jau teica, ka Inita tā mākslinieciski ģērbjas, varbūt nemaz negribēs.." Uz to es atbildēju, ka par modi neko nezinu, tikai šo to par individuālu stilu. Norunājām, ka kādu reizi piemērīšu.
Nakti izcepu mazus rudzu kukulīšus ar riekstiem. Vienu kaimiņienei. Šodien aiznesu un dažās minūtēs uzzināju visu ko par ciemu, tikumiem un vēsturi.
Es: Kas tā par babu, kas šodien tenterēja caur manu pagalmu?
[..]
A:Tā ir dzērāju Māra. Tu neņem viņu ūsā. Viņa nav ļauna, tikai sadzerās un tad runā savā nodabā.
Uzzināju, kur Māra nāk un iet, šķērsojot mūszemi. Kā arī uzzināju, ka kompanjons no mazās melnās mājiņas ir nomiris, kā un kāpēc. Dzērāju Māra agrāk dzīvoja vecajā nabagmājā, bet pagasts nesen visus izlika un aizsūtīja dažus km tālāk. A nabagmāja agrāk bijusi tāda, par kādu es esmu lasījusi dažās veco atmiņās. Svētdienās ciema ļaudis nabagiem nesa kāpostus, kartupeļus, zupu vārīja, kādreiz malku gādāja.. Aiz žēlastības, nevis kādiem tur noteikumiem. Pašu cilvēki no ciema jau esot bijuši, tikai tādi, kuriem vairs nava neviena, kas rūpējas.
Vēl uzzināju, kāda nabagmājai adrese un sapratu, ka tā ir tā, kur senkapi un kuru tagad sludina pirkšanai.
Pēc pus stundas kaimiņiene atnāca uz manam mājām ar pufaiķi. Smieklīgi plecīgs, bet praktisks. A. uzreiz saka skaidru valodu, lai nedomā, ka kādu naudu prasa. Vienkārši pašai neder un nav, kam atdot. Ja neņemšu, izmetīs ZAAO. Uz tādiem draudiem atbildēju ķiteli pieņemoši. Būs kādai manai tievai garai draudzenītei, ko uzraut, kad apstaigās vējaino muižas parciņu.
Ar šo gribēju piezīmēt sajūtu, ka ir kopienas. Te ir ciema kopiena, kur visādi veiksminieki un dzēraji, gribi, negribi, sadzīvo, palīdz dzēst degošus skursteņus, izlīdz ar tehniku un zina visu ko viens par otru. Un šai sabiedrībā svarīga loma ir savedējam, vietējam vidutājam, kas nekad asi nenosoda un saka Neņem ūsā!