Christ ([info]brood) rakstīja,
@ 2018-01-06 01:43:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Ap 12iem izgāju no draudzenes, domāju, jāsauc Taxify un miers, bet tad nodomāju, nafig, paiešu ar kājām un jestras mūzikas pavadijumā atnācu mājās kājiņām. Viss tik kluss un mierīgs, bez mazākā mājiena uz kādu kriminogēnu atmosfēru. Vai mūsdienās vēl maz pastāv kaut kādi gop stopi vai kas tamlīdzīgs? /gan jau kaut kur dziļi pazemē pastāv/.

(Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2018-01-06 03:23 (saite)
Pagarāku gabalu iešana kājām vispār ir apbrīnojami spēcinoša. Jo īpaši vēl ja ceļš ved mājup.

Pamēģini papraktizēt biežāk, kad vien sagurums nav pārāk liels un arī nav nekur jāsteidzas paspēt. Tikko ejamais gabals ir nevis 5, bet vismaz 20 vai 30 minūtes, tā tas sāk iegūt kaut kādu papildus aspektu, ieslēdzas kaut kas vēl.

Tajā ir kaut kas ļoti sakārtojošs un satuvinošs ar pasauli un savu apkārtējo vidi, no kuras ar transportu sanāk norobežoties, un reizē arī kaut kādas vārdos nenosauktas pirmatnīguma atbalsis. Man liekas, ka cilvēkā aprakta mīt dziļa vajadzība staigāt, un nevis vienkārši izmetot bezmērķīgu loku speciālā pastaigā kā tādā trenažierī, bet tieši iet ar mērķi kaut kur nokļūt.

Gan jau varbūt kaut kādās stulbākās vietās var joprojām pa retam gadīties arī kādi orki pa ceļam, no kuriem uzmanīties, bet tas ir tiešām rets sīkums salīdzinājumā ar visu no kājāmiešanas iegūstamo.

Pamanīju, ka ar laiku arī to mūziku sāk palēnām aizvien vairāk gribēties izslēgt. Bezvārdu saruna galvā ar savu pilsētu.

(Atbildēt uz šo)


[info]brood
2018-01-06 03:37 (saite)
Es jau kādu laiku izmantoju katru iespēju iet kājām. Man vienkārši patīk iet :) Bez mūzikas gan - nevaru un negribu!

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


(Anonīms)
2018-01-06 04:48 (saite)
Jā, ar mūziku ir skaisti. Bet arī tam ir vismaz divi režīmi.

Ar mūziku var nobruņoties, nospraužot to kā robežu un izmantojot to kā savas telpas un savu noteikumu saglabāšanas rīku, lai apkārtne, kājām ejot, nejustos tik auksta, sak, eju un klausos, un lidoju mūzikā, negribu to jūsu pilsētu, ejiet visi ellē, man te sava pasaule galvā. Un tas var būt ļoti skaists un īsts patvērums. Tāda kā sava paralēlā realitāte.

Un tikpat labi mūzika var būt arī apkārtesošajam krāsu nesoša, kad tā nav aizsarglieta, aiz kuras nejust apkārtni, bet tieši kaut kas izdaiļojošs, kontaktu ar apkārtējo spilgtinošs, nu to stāvokli tā grūti aprakstīt, skaņa, ar ko kopā ne tikai tavi soļi, bet katra ēka, laterna un soliņš, katra koku ēnu kustība, nolupusī sludinājumu lapele pie durvīm un pat cilvēki ielās kļūst par daļu no kopējās dejas ar tavas mūzikas virzītu noskaņu un horeogrāfiju. Tāda kā apkārtnes sajušana un iemīlēšana caur mūziku, kas to apkārtni izgaismo pa savam. Kad ejot piefiksē arī visādus sīkumus rajona vidē un mūzikas radītajā noskaņā nodomā, re, te izrādās ir tā.

Es jūtu, kā manī šie abi režīmi pārslēdzas atkarībā no konkrētā brīža noskaņojuma, un esmu pamanījis, ka pēdējos gados man tas otrais sirdi ir sācis kustināt vairāk, lai arī pirmais arī ir skaisti.

Un kad ieslēdzas tā otrā uztvere, tad reizēm arī atnāk sajūta, ka tā saruna jau patiesībā man ir ar vidi un pašu pilsētu, un ka varbūt es ar to savu mūziku īstenībā lieku pilsētai vārdus mutē un neļauju runāt pašai, un tad arī reizēm sagribas izslēgt, un dzirdēt, kā ir bez.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]brood
2018-01-06 06:19 (saite)
Kāpēc anonīmi? :))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?