Pagarāku gabalu iešana kājām vispār ir apbrīnojami spēcinoša. Jo īpaši vēl ja ceļš ved mājup.

Pamēģini papraktizēt biežāk, kad vien sagurums nav pārāk liels un arī nav nekur jāsteidzas paspēt. Tikko ejamais gabals ir nevis 5, bet vismaz 20 vai 30 minūtes, tā tas sāk iegūt kaut kādu papildus aspektu, ieslēdzas kaut kas vēl.

Tajā ir kaut kas ļoti sakārtojošs un satuvinošs ar pasauli un savu apkārtējo vidi, no kuras ar transportu sanāk norobežoties, un reizē arī kaut kādas vārdos nenosauktas pirmatnīguma atbalsis. Man liekas, ka cilvēkā aprakta mīt dziļa vajadzība staigāt, un nevis vienkārši izmetot bezmērķīgu loku speciālā pastaigā kā tādā trenažierī, bet tieši iet ar mērķi kaut kur nokļūt.

Gan jau varbūt kaut kādās stulbākās vietās var joprojām pa retam gadīties arī kādi orki pa ceļam, no kuriem uzmanīties, bet tas ir tiešām rets sīkums salīdzinājumā ar visu no kājāmiešanas iegūstamo.

Pamanīju, ka ar laiku arī to mūziku sāk palēnām aizvien vairāk gribēties izslēgt. Bezvārdu saruna galvā ar savu pilsētu.