Jā, ar mūziku ir skaisti. Bet arī tam ir vismaz divi režīmi.

Ar mūziku var nobruņoties, nospraužot to kā robežu un izmantojot to kā savas telpas un savu noteikumu saglabāšanas rīku, lai apkārtne, kājām ejot, nejustos tik auksta, sak, eju un klausos, un lidoju mūzikā, negribu to jūsu pilsētu, ejiet visi ellē, man te sava pasaule galvā. Un tas var būt ļoti skaists un īsts patvērums. Tāda kā sava paralēlā realitāte.

Un tikpat labi mūzika var būt arī apkārtesošajam krāsu nesoša, kad tā nav aizsarglieta, aiz kuras nejust apkārtni, bet tieši kaut kas izdaiļojošs, kontaktu ar apkārtējo spilgtinošs, nu to stāvokli tā grūti aprakstīt, skaņa, ar ko kopā ne tikai tavi soļi, bet katra ēka, laterna un soliņš, katra koku ēnu kustība, nolupusī sludinājumu lapele pie durvīm un pat cilvēki ielās kļūst par daļu no kopējās dejas ar tavas mūzikas virzītu noskaņu un horeogrāfiju. Tāda kā apkārtnes sajušana un iemīlēšana caur mūziku, kas to apkārtni izgaismo pa savam. Kad ejot piefiksē arī visādus sīkumus rajona vidē un mūzikas radītajā noskaņā nodomā, re, te izrādās ir tā.

Es jūtu, kā manī šie abi režīmi pārslēdzas atkarībā no konkrētā brīža noskaņojuma, un esmu pamanījis, ka pēdējos gados man tas otrais sirdi ir sācis kustināt vairāk, lai arī pirmais arī ir skaisti.

Un kad ieslēdzas tā otrā uztvere, tad reizēm arī atnāk sajūta, ka tā saruna jau patiesībā man ir ar vidi un pašu pilsētu, un ka varbūt es ar to savu mūziku īstenībā lieku pilsētai vārdus mutē un neļauju runāt pašai, un tad arī reizēm sagribas izslēgt, un dzirdēt, kā ir bez.