par lietām, kas tā arī nekad nepāriet
Ja runājam par to vai ir svarīgi, kas ap ko griežas, tad man ir gan svarīgi, jo zināšanas par šo griešanos apmierina manu negausīgo ziņkāri un uzlabo apetīti. Laikā kad vecums nāk kā kuilis rūkdams, rožudārzus bradādams, bet lielā laime kavējas, iespēja uzzināt, ka varbūt tur aiz Lielā Suņa zvaigznāja dzīvo mazi zaļi cilvēciņi, ka Mēness ir veidots tieši no Čederas siera, un cilvēka ģentētiskais kods maz atšķiras no cūkdelfīna tā paša koda, dod spēkus no rīta mazgāt zobus. Es tiešām gribēšu zināt vai 2080. gadā kāds jau būs aizpirdis līdz Marsam vai ne.
nu paskaties, ko par to marsa aizpiršanu saka visuzinošā google
2. Publiskajā telpā ir vismaz 2 cilvēki (varu padot vārdus un linkus), kas pilnā nopietnībā stāsta par to, ka bijuši uz Marsa, dažādu programmu ietvaros, dažādos vecumos. Un tie "ceļojumi" uz Marsu notiekot kopš 1963. gada, tātad pirms Ārmstrongs spēra skafandra zābaku uz Mēness putekļainās virsmas (esot noticis pa īstam (bet ne tādā veidā kā visi domā)). Ceļošana notiek nevis ar raķetes vai šķīvīša palīdzību, bet ar kādu teleportam līdzīgu risinājumu, sauktu jump-room. Tajā ieiet, duravas aizveras, uz brīdi ir jocīga sajūta vēderā, tas itkā sarautos un mestos slikti, un drīz pēc tam ceļotāji, jeb korektāk lēcēji, ir klāt. Gandrīz acumirklī.
Uz Marsa esot Zemes cilvēkam draudzīga atmosfēra, kuru pašā sākumā ir nedaudz grūtāk (ie)elpot. Uz Marsa esot arī sava vietējā civilizācija. Ne liela, bet tomēr. Kā arī vairāki simti tūkstošu Zemes cilvēku. Pārsvarā visi ņemās pa pazemi.
Nu lūk, tagad zini :)