![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es gan esmu nolēmusi neko daudz nerakstīt par vīriešiem, lai pēcāk manam advokātam nebūtu jārunā ar viņu advokātiem, tomēr Aleksandra stāstam nepieciešams neliels ievads.
Proti,
Manu Meitu Tētis (turpmāk tekstā - MMT, es daru tāpat kā Austrālijas aborigēni, nevar saukt cilvēku vārdos un titulos, lai ļaunie gari nenoklausās) ir skarbs vīrs, bet viņa sirdī ir maza pūkaina vietiņa - nespēja paiet garām nelaimē nokļuvušam augam.
Tā apmēram pirms diviem gadiem man tika atnesta bezgaumīgā zaļā puķupodā iebakstīta nīkulīga pīcka ar nepilnu vienu lapu. Nelaimīgais sukulents esot bijis nolikts uz izmešanu. (Es redzu gara acīm, kā mūsu mačo nodod pa kaucošajām bremzēm un lec laukā no auto, lai savāktu pie mišukiem noliktu kaktusu).
Man nācās vārguli pārstādīt kaktusu augsnē un visādi ucināt. Tā kā mājās jau tāpat ir pietiekami daudz augu ar īpašām vajadzībām, es diez ko nepriecājos par vēl vienu invalīdu, pie tam nācās atskaitīties par pīckas veselību. Pīcka sākumā neko negribēja augt, bet pēcāk nedaudz iejutās un izdzina nu jau divas lapas.
Kad lapu skaits sasniedza trīs, noskaidrojās, ka augs visticamāk ir šis
https://en.m.wikipedia.org/wiki/Euphorb
Ja nemaldos, tā ir pat Madagaskaras endēmiskā suga.
Ciemos atnāca Līze, kura kā Ieva paradīzes dārzā dod vārdus augiem, dzīvniekiem un mājsaimniecības priekšmetiem, un nosauca Madagaskaras eiforbiju par Aleksandru.
Pašlaik Aleksandram ir 15-17 lapas un viņš ir ņēmies vairākkārt ziedēt maziem, neciliem ziediņiem un vairoties. Aleksandra bērnus arī sauc par Aleksandriņiem, un viņi ir izdalīti draugiem un radiem. Interesanti, ka mazie Alessandrito sāk savu mazo eiformijas dzīvīti ar nieka divām lapām, bet īpaši labi un dūšīgi augt, pēc tam, kad dabūjuši savu cilvēku.
Ja vēlaties, arī jūs varat dabūt kādu Alessandrito no nākamā metiena.
Proti,
Manu Meitu Tētis (turpmāk tekstā - MMT, es daru tāpat kā Austrālijas aborigēni, nevar saukt cilvēku vārdos un titulos, lai ļaunie gari nenoklausās) ir skarbs vīrs, bet viņa sirdī ir maza pūkaina vietiņa - nespēja paiet garām nelaimē nokļuvušam augam.
Tā apmēram pirms diviem gadiem man tika atnesta bezgaumīgā zaļā puķupodā iebakstīta nīkulīga pīcka ar nepilnu vienu lapu. Nelaimīgais sukulents esot bijis nolikts uz izmešanu. (Es redzu gara acīm, kā mūsu mačo nodod pa kaucošajām bremzēm un lec laukā no auto, lai savāktu pie mišukiem noliktu kaktusu).
Man nācās vārguli pārstādīt kaktusu augsnē un visādi ucināt. Tā kā mājās jau tāpat ir pietiekami daudz augu ar īpašām vajadzībām, es diez ko nepriecājos par vēl vienu invalīdu, pie tam nācās atskaitīties par pīckas veselību. Pīcka sākumā neko negribēja augt, bet pēcāk nedaudz iejutās un izdzina nu jau divas lapas.
Kad lapu skaits sasniedza trīs, noskaidrojās, ka augs visticamāk ir šis
https://en.m.wikipedia.org/wiki/Euphorb
Ja nemaldos, tā ir pat Madagaskaras endēmiskā suga.
Ciemos atnāca Līze, kura kā Ieva paradīzes dārzā dod vārdus augiem, dzīvniekiem un mājsaimniecības priekšmetiem, un nosauca Madagaskaras eiforbiju par Aleksandru.
Pašlaik Aleksandram ir 15-17 lapas un viņš ir ņēmies vairākkārt ziedēt maziem, neciliem ziediņiem un vairoties. Aleksandra bērnus arī sauc par Aleksandriņiem, un viņi ir izdalīti draugiem un radiem. Interesanti, ka mazie Alessandrito sāk savu mazo eiformijas dzīvīti ar nieka divām lapām, bet īpaši labi un dūšīgi augt, pēc tam, kad dabūjuši savu cilvēku.
Ja vēlaties, arī jūs varat dabūt kādu Alessandrito no nākamā metiena.