blond

10:57: Man pat neērti rakstīt par to, kas ir tik pašsaprotams. Katrā no mums bez dominējošām ir vēl tik bezgala daudz dažādu rakstura īpašību atlūzu. Kaislībiņu un vājībiņu visādu. Tikai pateicoties tam, ka tās ir arī mūsējās, mēs varam tās pazīt un saprast citos, vai ne tā? Tikai pateicoties tam, ka spēj sevī atrast šīs dziļi nobāztās, šķietami sev neraksturīgās īpašības, bieži vien tādas, kuru esamībā ne katrs sev labprāt pat atzīstas, rakstnieks, kādu no tām izceļot, spēj radīt no sevis atšķirīgu, veiksmes gadījumā – pārliecinošu tēlu. Un mani tiešām pārsteidz un kaitina, ka Guna Kalniņa manu PL lasīto stāstu nosauc par pašironisku. Kā gan var tik neprofesionāli jaukt autoru un literāro varoni.

Un vispār – es nepiekrītu viņai, ka PL ir sevi izsmēluši, ka tas tikai tāds rakstnieku tušiņš, par iekļūšanu kurā kaut kas formāli „jāatlasa” un kuram steidzīgi jāmeklē „cits formāts”, citādi „būs vēl sliktāk”. Un ko nozīmē, ka Bankovskis, Akmentiņš un kas tur vēl neprogresē, ir iepriekšparedzami? Kas tas tāds par nepārtrauktu rakstnieka progresu, ko viņa paģērē? Un kāpēc pieprasīt no PL, lai tie raksturotu latviešu rakstniecības stāvokli? Nekad nav raksturojuši un neraksturos, un nav, manuprāt, tāda virsuzdevuma. Tas ir pasākums priekam – savam un lasītāju. Pagaidām, šķiet, šī prieka pietika.

Vispār nesaprotu, kas notiek ar to Gunu Kalniņu, kaut kāds nīgrums un, bail pat teikt, ļaunums no viņas pēdējām publikācijām dveš. Es arī it nemaz nepiekritu viņas negantajai Muktupāvelas „Mīlas” kritikai. Cik atceros, arī tas vērtējums man likās tāds vairāk personiski un sievišķīgi aizkaitināts kā literāri pamatots.

* tas G.K. raksts vēl nav publicēts, par kuru es te ērcinos