blond

Domāju, ka rakstniekam vai jebkādam rakstošam cilvēkam, kas laiku pa laikam kaut ko nodrukā cietos vākos, ir diezgan liels risks paralēli rakstīt arī dienas presē, rakstīt par aktualitātēm, valdības korumpētību, apcerēt tv raidījumus, utt. Dažiem - kā Tev un Paulam - slejās izdodas nesabojāt par sevi priekšstatu, neradīt īgna un aizkaitināta cilvēka tēlu. Savukāt Muktupāvela un lielā mērā arī Repše (pēdējā laikā gan citādāk mēģinu uz viņu skatīties) manī ir radījušas priekšstatu, un tas mani attur pirkt viņu grāmatas un lasīt. Nu teiksim, visa tā Muktupāvles nekritiskā aizraušanās ar ezotēriku, drusku smieklīgi tomēr; un tad vēl tie viņas moralizējošie uzbrukumi vīriešiem, kas pusmūžā paķer jaunas meičas (kā viņa to nosauca? "spermopauze"?) Tas nokaitina. Un negribas to grāmatu pirkt.

(Reply to this) (Thread)

Bet, skaidrs, kritiķis nedrīkst pakļauties šādu priekšstatu iespaidam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jājā, kritiķi nečurā :)

man reizēm liekas, ka kritiķim būtu jāizjūt - nevis jāpakļaujas, bet jāizjūt - visi tie jocīgie priekšstati, kas patiesībā nav nekādā sakarā ar tekstu. jo, galu galā, šodienas lasītājs, kuram kritiķis raksta, arī visu to pašu izjutīs. Protams, ir svētīgi mēģināt atdalīt darbu no autora (ja tas nesanāk pārāk asiņains process), bet takjau lasītājs vulgaris to nespēs izdarīt. Tāpēc ir kruta, ja kritiķis uztver lasītāja iespējamos aizspriedumus un izvērtē to iespējamo pamatotību - tip "par spīti ezotēriskajām muļķībām, L.M. raksta ļoti racionāli un piezemēti, izņemot tās-un-tās lpp, kur panesušies murgi". // neesmu lasījusi, tāpēc šo varam uzskatīt par bezkaislīgu piemēru ;) //

bet, protams, tad, kad kāds kritiķis kārtējo reizi kaut ko izgvelž par "skandalozo jauno dzejnieci", tad man pašai niknums nāk virsū un līdz kritiķa sūrās misijas analīzei galīgi negribas aizdomāties :)

(Reply to this) (Parent)