blond

augusta numurs bija interesants.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, nešaubos (kaut gan "interesants" ir totāli subjektīva kategorija). Man vienkārši kādā brīdī apnika tas domāšanas/izteiksmes formāts, kā arī bija radies konkrēts riebums pret dažiem pastāvīgajiem autoriem. Gribējās kaut ko smagāku (klasiskāku) par šo intelektuālo popmūziku.

Lūdzu mani nepārprast, tāds žurnāls ir neapšaubāmi vajadzīgs un mūsu kultūras telpa bez tā noteikti paliktu nabagāka, taču pat vistalantīgākie un vislabākie publicisti kādreiz sevi izsmeļ. Tas ir dabiski. Pats arī vairs nejūtu tādu kāri un prieku rakstīt, kāds bija pirms 3-5 gadiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ar "intresants" es saprotu tāds, par ko pašai nebūtu žēl samaksāt:)
Nedzīvoju Latvijā, tāpēc reizi trijos mēnešos man kāds numurs tiek pievests klāt. Parasti izlasu vienu, divus rakstus, kur nav tik ļoti samudrīta valoda, un sajūta, ka autors augstprātīgi smīkņā par mani,lasītāju, un nometu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk, tieši šo "samudrīta valoda, un sajūta, ka autors augstprātīgi smīkņā par mani,lasītāju" es kādā brīdī vairs nespēju sagremot.

Ironiskā kārtā, kad rakstu pats, tad bieži vien iznāk rakstīt tieši šādā formā. Un esmu ar to pašu saskāries arī citu autoru tekstos, kas neapšaubāmi liecina par RL stila ietekmi uz rakstības veidu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

to, ko kādreiz no Tevis publicēja Satori, man lasījas ar vieglumu.
Es tagad izklausīšos pēc zemeņu pilsētas iedzīvotāja:), bet ļoti patīk skukas valoda. Tāda bauda lasīt.
Sen atpakaļ uzdāvināja Repšes "Sarkans". Man likās, ka es kaklu nolauzīšu lasot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es kādreiz rakstīju ar vieglumu. Pēc tam vieglums pazuda, jo raksturs ļoti sabojājās - kļuvu par klasisku īdzīgu trīsdesmitgadnieku, kas savu radošumu sublimē žultainā kritikā, jo īgnums ir vienīgais, kas vēl iedvesmo.

Man mūžīgā topā ir "Stum, stum".

(Reply to this) (Parent)

Piekrītu par samudrīto valodu un smīkņāšanu. Interesanti tas, ka līdzīga rakstura ārzemju portālos/žurnālos, vismaz tajos, ko regulāri lasu - Ņujorkerī, salon.com, National Geographic ar tādu lietu nav jāsaskaras. Varbūt esmu vēl jauna un naiva (līdz īdzīgajiem 30 vēl pāris gadiņi ir :)), bet esmu pārliecināta un pati rakstot cenšos par to piedomāt - ka par jebko ir iespējams uzrakstīt tā, lai tas šķisti saistoši, interesanti un saprotami arī vienkāršam cilvēkam bez īpašām priekšzināšanām. Protams, tas prasa lielāku piepūli no autora. Bet es neredzu jēgu rakstīšanai kā garīgai masturbēšanai. "Paskat, kā es protu uzrakstīt!" Tam taču nav jēga. Jēga ir dalīties domās, emocijās, pastāstīt lasītājam kaut ko jaunu, sagādāt jauku, aizraujošu mirkli ar savu rakstu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

VIŅI VISI CENŠAS MĒS ESAM MAZA UN INTRAVERTA VALSTS

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gribētos tam ticēt, protams, bet, ja cenšas, kādēļ tad nekas nemainās?

(Reply to this) (Parent)

Citā sfērā tikpat derdzīgs ir Latvijas radio 3 - atskaņo tikai visādus pārmudrītus haidnus un pērtus, un sajūtu, ka autors augstprātīgi smīkņā par mani kā "klausītāju" es kādā brīdī vairs nespēju sagremot. Ironiskā kārtā arī citiem mūziķiem iznāk radīt šādā formā, kas neapšaubāmi liecina par snobiskās klasiskās mūzikas ietekmi uz muzicēšanas stilu (nu labi - Kivičs, "Baltie lāči" un visas janas vēl turas kā pēdējais mohikāņi, bet šos neatskaņo - snobu samudrījumu invāzija konkrētajā radio nav paciešama). ;(

(Reply to this) (Parent)