Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Kad mājās ir tikai kukurūzas pārslas, bez piena, bet ēst gribas.

UPD. Apēdu. Tagad mājās nav pat to.

Mani dārgie draudziņi!

Šodien ir tāda darba duna, ka gandrīz neattapu atrast brīdi pusdienām. Uzskatīsim, ka šobrīd ir manas pusdienas.
Tātad pusdienu pauzē izstāstīšu jums sava rīta cirslību. Bija tā.
Miegs naktī bija labs, bet modinātāja zvans plkst. 06:00 mani tomēr drusku sagrāva. Vēl brīdi centos pagarināt mirkli "pirms", pagriežot abu spilvenu aukstās puses (hello, brothers and sisters!). Kad spilvenu siltums vairs nebija izbēgams un arī pūslis jau kādu pusstundu bija kliedzis par savu brieduma pakāpi, saņēmu visus savus spēkus un izvēlu tūļīgo un stīvo augumu no mīkstajiem palagiem. Nodevu miegainu sveicienu saulei un žagatai, kas laidās no ābeļzara uz tuvējo stalto egli, un lēnīgi vilkos uz vannasistabu, kur turpmākās minūtes divdesmit veicu miesas augšāmcelšanās rituālus. Soli pa solim, kustību pa kustībai nodevos sociālā paskata tjūningam. Kā vienmēr, pēdējā brīdī, kad jau jāskrien laukā no mājas, meklēju, ko tad vispār vilkt mugurā. Uzvelku kleitu, rūtaino, saprazdama, ka šodien nebūs un, iespējams, izdarīdama pāragru spriedumu par šīs nepilnas četras reizes vilktās kleitas īsto piederību veikalam "Otrā elpa", nevis uz mana auguma. Ātrumā lemju par labu svārkiem un krekliņam, pilnīgi parastam. Ātri, ātri, vēl pēdējais smaržu pieskāriens kaklam, mētelītis mugurā un esmu gatava laimē diet doties Kalpot. Gaismas slēdži, slēdzene, pakāpieni un priekšā jau smaržīgais un ziedošais Rajons. Esmu gājusi jau kādas minūtes trīs, kad pēkšņi mani pārņem sajūta, ka kaut kas ir aizmirsts, ka kaut kas nav pareizi. Gludeklis? Vai tomēr gaisma vannasistabā, kā tas ir gadījies jau iepriekš? Un tad pār mani lija apskaidrība. Man kaut kā trūka. Svārki, dāmas un kungi. Tas, kā man trūka, bija svārki. Esmu uzvilkusi mēteli virs krekliņa un melnām zeķbiksēm. Aptverdama situāciju, sāku smieties balsī, griezos uz papēža riņķī un steidzu apjost brunčus.

Bēdu, manu lielu bēdu. Jūlijā draugu mīļbērnam pastarītim būs krustabas. Ballīte būs varena. Cien. vienu gadu jaunais kundziņš tiks pie vesela bara krustvecāku, mani ieskaitot. Bet vaimanu, vaimanu - esot jāvelk baltas drēbes! Obligāti. Miniet trīs reizes, vai man ir baltas drēbes?! Nekad, nekad apzinātā vecumā man tādu nav bijis! Jāsāk aust vadmala. elina, tu arī jūtu sāpi?

Ir atsevišķi produkti, kas ir sevi pierādījuši kvalitātē un tāpēc tos lietoju jau gadiem. Rau, piemēram, melnās, biezās zeķubikses, tādas bez rakstiem, pilnīgi vienkāršas, es nēsāju tikai vienu zorti, kuras nopērkamas vienā veikalā. Un ko man tagad domāt, ka, ja n-tos gadus vienmēr esmu pirkusi S izmēru un tas ir derējis kā uzliets, bet nu jau kādu laiku esmu pārgājusi uz XS? Droši vien to, ka cien.ražotājs pārskatījis izmērus un sapratis, ka cilvēki grib vilkt S pat tad, ja viņi tādi pilnīgi noteikti nav (tikpat ļoti, cik es neesmu XS, bet gan zolīds voluptuous S).
Vakar bodē bija palicis tikai S - domāju, big deal. Mhm. Man liekas, ka tas S man ir uzvilkts līdz zodam, un ir mazliet tā bērnībā atmetošā sajūta par mūždien brūkošajām zeķbiksēm. I stand tall.

Man čoms, pa Amēriku dzīvodamies, iegādājies šādu sejas apmatojuma depilācijas pulveri, to kļūdaini uzskatīdams par pēc skūšanas pūderi vai ko tamlīdzīgu. Bārda tur, goč pendel, vairs nekad neaugšot :D Teicu, lai sūta tik šurp - ja nenoņems manu (dajebkādu) apmatojumu (nē, bārdas man nav), pabēršu kodēm, kas te man pēdējā laikā drusku savairojušās (lai aizrijas). Funny thing, ka tas pūderis ir speciāli radīts for black men. Droši vien tāpēc, ka melnajiem ASV un, jo īpaši Bronksā, aizliegts pārdot asus priekšmetus :D (Jā, šis ir rasistisks joks, bite me :D)

Dārgie cibieši!

Mēs vakar darījām TO. Mēs dzērām Dīvu šampanieti (Hesus, Hesus, cik tas ir salds (tik salds kā skūpsts no mīļotā vīrieša, kā bērna sapnīši, kā vienradža peristaltikas problēmu sekas)), kas bija specveltījums no pašas...wait for it... Sieviešu Televīzijas! Un ziniet, kā mēs jutāmies? Tā, it kā mūsu sapņi piepildītos! Tā, kā to perfekti apraksta pati STV: "Tu – mīlošā. Tu – sapņojošā. Draudzene. Mamma. Ballīšu dīva. Pasaules izzinātāja. Tu – sieviete." Nenoliedzami arī kungi vakar juta, kā mēs burtiski uzplaukstam, kā mēs dzirkstījam, kā mēs atmodinām sevī dīvu! Sievietes, pacelsim glāzes par mums! Mēs esam radītas princeses!

Kad astoņos no rīta vēl nevari trāpīt pie dzīvības uzturošo kafiju orālajā atverē un tas viss dievu dzēriens nenovēršami līst pār tavu, kā sākotnēji iedomājies, skaisto, tīro kleitu, lieli dekoltē ir tieši tas, ko vēlies. Paņem mutautiņu, noslauki krūtežu un visas pazīmes par šitentādu neveiklu izdarīšanos kā nebijušas. Gatavs performēt.

"Neaizmirst noskūties. Nesaprašām paskaidroju: neskūta bārda var nest zaudējumu cīniņā, jo tajā pretinieks var viegli ieķerties un uzveikt."

/M.Šiškins, "Vēstulnieks"/