Gribējās, šo, te, kaut kur saglabāt (giggle)


Divi citplanētieši nolaižas Arizonas tuksnesī. Iet,iet pa tuksnesi, kamēr ierauga pašapkalpošanās benzīntanku. Viens citplanētietis pieiet pie tanka un saka:
-Zemes iedzīvotāj mēs nākam ar mieru!
Benzīntanks ,protams, neatbild. Citplanētietis atkārto, šoreiz uzstājīgāk:
-Zemes iedzīvotāj mēs nākam ar mieru!
Benzīntanks, protams, klusē. Citplanētietis sāk bļaut:
-Zemes iedzīvotāj, ja jūs mūs neaizvedīsiet pie sava līdera, jūs cietīsiet!
Tā kā tanks joprojām neatbild, citplanētietis velk ārā savu blasteri. Otrs citplanētietis mēģina viņu atturēt:
-Nevajag, nevajag, nesadusmo viņu!
Tomēr pirmais citplaņētietis jau ir paspējis izvilkt pistoli un izšauj uz benzīntanku.
Benzīntanks,protams, uzsprāgst, un citplanētieši aizlido divdesmit metrus tālāk. Pirmais jautā otram:
-Kā tu zināji, ka viņš ir bīstams?
Otrais:
-Zini, ir viena lieta, ko es esmu iemācījies, ceļojot pa Galaktiku - ja tēviņam ir orgāns, ko viņš var divreiz aptīt ap ausi un iebāzt mutē, tad labāk nejoko ar viņu!

Pagāšgad savas Lieldienas es godam nostrādāju krūšturvalstībā. Šogad es pirmajās Lieldienās sēdēšu kojās un taisīšu sev lieldienbrokastis. Mazliet skumīgi, ka šajos ģimenes svētkos būšu viena, bet nekā darīt, tāda ir dzīve. Cīnies, mazā! Vakar, bez maz vai visu dienu nosēdēju uz dīvāna un lasīju grāmatu par sieviešu-vīriešu psiholoģiju. Baigi interesanta patiesībā, gadījās sevi iepazīt nedaudz vairāk. Vispār Baldonē pīles ir daudz kūtrākas nekā manās mājās - Smiltenē. Gājām barot pīles ar maizīti a tur bija tikai divas un tās pašas bija sabijušās un ātri vien aizlidoja.
Vienīgas, kas man besī šajos svētkos, ir tas, ka kojās nestrādā bezvadu internets. Jau kuro vakaru nāku te lejā un izbaudu koju romaņķiku. Gribas pašai savu.. :)

Man patīk šodiena. Iztīrīju istabiņu, nomazgāju visus traukus un izrevidēju savu papīra plauktu. Tik forši atrast kaut kādas vecas zīmītes, kuras ir tapušas lekcijas laikā. Baigi patīk glabāt tādas lietiņas un pēc gadiem pārlasīt. Man mājās, Smiltenē ir mapīte ar visām pamatskolas un vidusskolas zīmītēm. Vajadzētu ieviest tādu arī augstskolai un visas savākt vienu viet. Vispār mums ar kursa biedreni pat ir speciāla kladīte, kuru mēs izmantojam, lai lekcijās sarakstītos, jo tā vienkārši var vairāk dzirdēt lekcijā stāstīto.
Lai nu kā, ārā ir baigais pavasaris. Putniņi dzied, džeki spēlē basīti, skan forša mūzika pa StarFM un ir vienkārši burvelīgs garastāvoklis (sun)

tikko pirmo reizi savā mūžā uztaisīju soļanku un garšo varen labi ^^

Tikko izstaigājām Baldoni un arī te ir baigais pavasaris. Izrādās, ka te, Baldones nomalē trenē zirgus! Ganījās, tur aplokā kādi 10 skaistuļi. Apstājāmies, skatījāmies un tad sāka pa vienam nākt pie mums klāt. Viens nolaizīja manu jauno mēteli :D Tādi smieklīgie. Ā un Baldonei tagad ir pašai sava picērija - Novada pica. Iekšā neiegājām, bet nospriedām, ka tur tagad skolēni iet ēst pusdienas, jo atvēra tieši pretī skolai.
p.s. tā pavasara dēļ, kas ir ārā, pilnīgi nav nekādas vēlmes gatavoties 4dienas eksāmenam. Kāpēc viņiem parasti jābūt tik labā laikā? :D

Skate nodziedāta godam. Visiem baigi patikās mans "la" un priecājās par manu klātbūtni. Patika arī teksts "daži soprāni vispār nenāk uz meģinājumiem, tik uz koncertiem, skatēm un visu jauc nost. Atbrauc Elīna, pirmo reizi redz dziesmas un forši nodragā" :D Bij forši, man patīk tas kolektīvs. Biju pārsteigta, ka ar mani beidzot sācis runāt tas čalis, kurš agrāk visus mēģinājumus uz mani skatījās, pat buču beigās uz vaiga iedeva, nošokējos, bet nu tas tā.
Te Smiltenē ir TĀAADS pavasaris! Iespējams es Rīgā vēl nebiju pamanījusi, bet strazdi jau ir klāt un vakardien tētis redzēja stārķus :) Vienīgi žēl, ka ar pavasaru sākšanos ir klāt manas mīļās draudzenes - iesnas. Riebjas.

tāds prieks un laime! man pie mājas, saulītē zied krokusiņi un sniegpulkstenīši. turpat netālu jau narcises dzen mazus asniņus. un mums mājās ir jau atlidojuši pirmie strazdi!!!! ai es vnk esmu pārlaimē par pavasari (sun)

Atkal angīna, līdzīga novembra angīnai, bet ne tik traka - slava boga. Mans piemīlīgais klepiņš un grādiņa. Man riebjas tā slimošana, bojā visu dzīvi..
bet nu nekas, turpināšu iet uz lekcijām un darbu. gan jau paralēli ārstējoties to visu draņķību dabūšu nost no sevis.
Ā es taču 4dien aizbraucu uz mājām! Satiku atkal Zani, aizgājām uz Fresko pasēdēt, papļāpāt un nedaudz iedzert. Visu ko izrunājām, izsmējāmies utt. Nākamajā dienā aizgāju pie ārsta, sadeva man visādas zāles palietot un beidzot aizgāju nogriezt matus. No sākuma biju domājusi braukt atpakaļ uz Rīgu tikai 6dien pirms darba, bet tad sapratu, ka es pārāk ļoti gribu redzēt savu vīrieti. Tā nu bez maz vai pa galvu, pa kaklu devos pie viņa. Ak šīs sievietes.. besī viņas.. :D

Vakarnakt īsi pirms 00:00 es 316. istabiņā tiku atstāta viena pati. Madara un Ieva aizgāja līdz točai un atstāja mani vienu. Pēc kādām 5 vai 10 min dzirdu, ka kāds klauvē pie durvīm. Es kā jau parasti iebļaujos "jā". Durvis vaļā neveras. Nu ok, laikam tomēr pašai jāceļas kājās un jāiet paskatīties vai tur maz kāds vēl stāv. Atveru durvis a tur - Madara, Ieva un Gundars. Gundaram rokā Madaras taisītā zemeņu kūka ar filadelfijas sieru, 2 svecītēm un visi dzied man daudz baltu dieniņu. Es biju tik ļoti pārlaimīga, ka pilnīgi apraudājos no priekiem. Mani tiešām vēl nekad, neviens tā nebija apsveicis. Un tad vēl zvans no tēta 8:03 ar tekstu, mēs te visi četri izdomājām, ka vajadzētu tevi pamodināt. Tad nu visi četri mani telefoniski sabučoja un novēlēja lielisku dienu kāda tā arī bija. Pēc lekcijām aizgāju uz darbu, aiznesu manu cepto medus kūku un kā izrādījās, tad man šodien vispār bija brīvdiena! Nu neko, atstāju kūku un nācu atpakaļ :D Vismaz izstaigājos. Bet jā, šodiena tiešām ir lieliska :) dabūšu svinēt visu šo nedēļu (giggle)

Šodien ārā ir tāds laiks, ka darba vietā gribas vienkārši iziet ārā pastaigāties. Es atceros, ka pirms kādiem nu jau desmit gadiem, 7dienās ar ģimeni vienmēr gājām pastaigāties pa Smilteni. Ziemā, it sevišķi saulainā pēcpusdienā tie parasti bija gājieni uz mežu vai arī vienkārši staigājām gar Teperi un viens otru āzējām. Es nevaru saprast vai man pietrūkst kas tāds. Es domāju, ka man drīzāk pietrūkst pastaigas pa Mārupes smuko māju rajonu, kur parasti ar Madaru tiek apspriestas visvisādas tēmas. Un vispār es gribu, lai rītdiena arī ir tik pat saulaina, lūdzu uzdāviniet to man! :)

Tikko pabeidzu cept/taisīt medus kūku uz saviem 22. Nekad ko tādu vēl nebiju taisījusi. Un ziniet, garšo ārprātā labi. Sāku cept vakar vakarā pēc darba un šodien pabeidzu. Jūtos diezgan lepna par sevi, ka esmu ko tādu paveikusi (sun). Tagad 316. istabiņa smaržo pēc ceptām auzu pārslām un kūkām. Cerams, ka mans garadarbs izvilks līdz 1dienai. :)
Un vispār man 1.kursā pat prātā nekas tāds nebija ienācis, ka es vēlāk, kojās nodarbošos ar gastronomiskajām izvirtībām un turklāt diezgan bieži.

Manuprāt ļoti sen neesmu rakstījusi. Kaut kā nav sanācis. Protams, ir bijusi gribēšana, bet neesmu kaut kā atradusi tam laiku. Par ko bija mans pēdējais posts ar nav ne jausmas, neesmu pētījusi (giggle).
Tad nu par visu nedaudz. Man kojās ir jauna istabas biedrene. Meitene ar kuru nodzīvoju kopā visu pirmo kursu - coletya. Trokšņi kojās joprojām turpinās un tas man besī. Vakar kaut kādus sabāru, laikam kaimiņus, bez brillēm īsti nevarēja redzēt, bet nu gulēt ar nevarēju, tiku izrauta no pirmā sapņa. Tagad vismaz zinu, ka sapņoju par vilcienu sliedēm un, nez kapēc, darba kolēģi.
Darbā man ir beidzies pārbaudes laiks. Yei. Un joprojām lielākā daļa kolēģu slimi. Laikam gripa, ja jau divas nedēļas slimiņi.
Un vispār līdz pirmajam pavasara mēnesim ir atlikušas vairs tik 26 dienas! Patiesībā es brīnos, ka šogad tik ļoti negaidu pavasari kā pagāšgad. Visu laiku nesūdzos, ka sniegs jau ir līdz aknām, gribas sauli un zaļu zāli. man ir labi arī tagad - laikapstākļu laika posmā, kurš man riebjas visvairāk :)

Que Sera Sera - dziesma, kas man ir gājusi pie sirds visu mūžu. Šodien, pa seniem laikiem, izdomāju, ka varētu viņu sameklēt un nedaudz pagriezt uz riņķi. Man patīk šīs dziesmas vārdi, kad dziesmas autore visiem saviem tuvajiem cilvēkiem prasa kāda būs nākotne, bet visi atbild, lai viņa vienkārši izbauda dzīvi un dzīvo mirkli.

Es gribu pavasari. Arī ārpus sirds.

Žūst nagi, kuri nolakoti franču stilā, ārā diezgan spēcīgi vējš griež sniegu un fonā Madara klabina taustiņus. Ja viņai, aizejot šogad no SP, neviens nepaspiedīs roku un nepateiks paldies par viņas ieguldīto darbu, es viņus visus aiziešu un nošaušu.. kas vēl..? ā man gribas savas aukstās pēdas pieglauzt sava vīrieša siltajām kājām un klausīties viņa nelielajā pukstēšanā, lai es vienreiz izbeidzot tā darīt. ā un man rīt atkal ir jādodas uz darbu, kā izrādās, tad ātrāk nekā vajadzētu, jo, redz, parastā darba dienā cilvēki iepērkas tā, kā 6dienā. Patiesībā tas ir lieliski, ja neskatās uz to, ka man jau tagad ir jātrennējas, lai spētu izskraidīt visiem klientiem ;)

Gads jau kārtējo reizi tuvojas beigām un ir laiks nelielam pārskatam. Atradu savu veco plānotāju, kurā 31.12.2009, darba laikā sarakstīju 11 mērķus, kurus sasniegt, īstenot vai vienkārši lietas, kuras vēlētos piepildīt šī gada laikā. Šķiet, ka pirmo reizi gads ir bijis tik produktīvs, ka 75% ir paveikti. Gribēju kaut kur atrast 2010. gada horoskopu, lai noskaidrotu, kas ir un kas nav piepildījies. Diemžēl nevarēju atrast to versiju, kura man vislabāk gāja pie sirds, bet jebkurā gadījumā tik cik es atceros no tā visa, tas arī ir piepildījies. Visticamāk, ja es tam stingri nebūtu ticējusi, tad tā nebūtu. Bet nu jebkurā gadījumā 2010. man ir bijis ļoti labs gads gan darbā, gan attiecībās.
Janvāris - divas nedēļas centos pārdzīvot jaunā gada ballīti, nozaudēju mazu daļu savas dzīves - maku :D
Februāris - ķipa mans mēnesis, apnikums un riebums pret savu krūšturveikalu, meiteņu ballīte un gājiens uz Erotu
Marts - nekā laba, pamatīgas sirdssāpes, rutīna - darbs-skola-kojas, sāku dziedāt vienā Smiltenes korī
Aprīlis - pārņemta ar pavasari un sesiju <- pat ĻOTI
Maijs - Studiju darbs, studiju darbs, studiju darbs!! ā, Nordea maratons un 2525. vieta! :)
Jūnijs - ļoti veiksmīgi pieveikts studiju darbs un prakse, atvaļinājuma cienīgi jāņi, paaugstinājums darbā
jūlijs - pirmais atvaļinājums, pirmais gājiens uz krekliem, kuru laikam neaizmirsīšu
augusts - randiņi un otrais atvaļinājums - pavadīts paradīzē - Horvātijā
septembris - skola, attiecības, smaga vēlme pēc darba vietas maiņas
oktobris - skola, negaidīts darba piedāvājums blakus veikalā
novembris - samīlos ne tikai savos visos, foršajos, jaunajos kolēģos, bet arī pašā darbā, sesijas pieveikšana
decembris - vēl nav pagājis, bet pilns sniega, smaida, buču, darba utt :)
ja mēģinātu novilkt līkni pēc šiem divpadsmit mēnešiem, tad sākot no maija tā ietu augšup, septembrī nedaudz uz leju, bet ar oktobri atkal tikai uz augšu un tā tālāk :)

Eglīte ir izpušķota, piparkūkas saceptas, mandarīni 4kg nopirkti, rasola galvenās sastāvdaļas sagatavotas. Pirmo dienas pusi pavadīju pilsētas centrā meklējot atlikušās dāvanas un otru pusi - virtuvē. Rīt lielākā dienas daļa atkal paies šiverējoties pa virtuvi, bet nesūdzos, galvenais, lai fonā skan forša mūzika :) bet ja pavisam nopietni runājam par to visu Ziemassvētku būšanu tad ir tā, ka man joprojām nav tās Ziemassvētku sajūtas, kāda man bija pirms BAT balles.. kaut kur iesprūdusi.. gan jau, ka tajā pašā konferenču zālē un dzīvo aizgājušās balles sajūtās.. cerams, ka rīt atgriezīsies, bet ja nē, nu tad iedomāšos, ka man viņa ir (giggle)
priecīgus svētkus, mīlīši :*

Lai nu kā, nu jau vakar beidzās mana nedēļas nogale, kura iesākās tā, kā nebija plānots. Man šķiet, ka vienas nakts, 5 stundās spēju pabūt visur - RTU, Ķīpsalas krastā vērojot naksnīgo Vecrīgu, maķīti pēc kafijas, pat kaļķu vārtos(būs vēl kādreiz tur jāaiziet) un Baldonē. Dzīvojoties pa turieni beidzot izlēmu ko īsti darīt ziemīšos - tomēr došos uz veco, labo Smilteni. Ja man rītdien nebūtu jāstrādā tad visticamāk jau tagad atrastos Vēju pilsētā un censtos iejusties pilnīgi svešā ģimenē. Nekas, gan jau kādreiz ko tādu piedzīvošu.
Starpcitu es veselu gadu domāju par to, ka varētu beidzot no priekšapmaksas sarunas kartes pāriet uz pieslēgumu. Tā kā tagad pa visām malām iet Okartes reklāma "atnes savu veco mobilo", tad nu es beidzot sadūšojos. Tāpat visi mani tuvie cilvēki saka, lai izmantoju iespēju, jo mans telefons izskatās tā, it kā būtu kāvies ar urļikiem. Tā nu internetā sameklēju visu nepieciešamo informāciju par jauno Okartes akciju un secināju, ka tas ir bezgala neizdevīgi! Redz, tur ir obligāti jānoslēdz līgumus uz 24mēn, ka tu tik ilgi turpināsi lietot Okarti! Lai taču viņi iet galīgi! Turklāt, tev vēl reizi mēnesī par to telefonu ir jāmaksā! Nu ok, tāpat tā kopējā summa sanāk nedaudz lētāka, bet nu kamōon.. tas tomēr nav priekš manis. Lai nu vai kā, es rīt eju uz LMT māju un saku, ka gribu gan pieslēgumu, gan jaunu telefonu, lai varu justies kā normāls cilvēks :)
ā un par darbu man ar ir ko teikt. Redz, strādāju tur nu jau kādus pusotru mēnesi. Pirms kādām 3 ned. mani no vīriešu nodaļas pārcēla uz sieviešu, jo tur trūkstot cilvēki. Pēdējās nedēļas laikā mani visu laiku rausta atpakaļ uz vīriešu nodaļu un šodien, pie manis pienāk vadītāja un prasa vai es negribu tomēr iet atpakaļ uz vīriešu nodaļu! :D tā sasmējos patiesībā. Nu ok, viens kolēģis iet strādāt uz ministriju(!) un baigi vajagot cilvēkus. Tagad palielīšu nedaudz sevi - man esot dikti labs strādāšanas temps, jo es neilgā laikā spēju sakārtot visu vīriešu nodaļu un arī tas esot viens no iemesliem kāpēc mani ņem atpakaļ Herenā, yeiy :)

Šodien man ir pamatīga ziemīšu noskaņa - aiz loga smuki krīt sniegpārslas un fōnā skan mana vecā kora "Lido" disks ar ziemīšu dziesmām. Pilnīgi atcerējos tos visus koncertus, kad pēc kārtas dziedājām 15 dziesmas un domājām, kā lai tik ilgu laiku nostāv kājās. Pietrūkst tās visas sajūtas. Ceru, ka tagadējais koris arī atnesīs ko tādu - mazos lampu drudzīšus, lūgšanās diriģentam, ka pietiek dziedāt un ejam mājās(no koncerta), kopistiskie kora braucieni, tripi utt.

Pēdējā laikā katru vakaru ejot no darba debesīs lidinās kaijas. Ļoti patīk, tas skats, kad pilsētas ugunis atspīd putnu vēderos. Bet vienu gan es nesapratu - tās kaijas meta milzu apļus virs Plazas un mēbeļu ražotnes ēkām. Varbūt viņām vienkārši patīk spoguļoties pārdaugavas gaismās un domāt kā būtu..