ja vietas jautājums - tagad ir nopērkamas rokas dzirnavas kas labi maļ, nezaudē regulējumu un nemodina ģimeni/kaimiņus agri no rīta un vēlu naktī.
cena pirmajā brīdī liekas augsta, bet tas, kā ar aifonu - grūtākais ir noticēt, ka kaut kas tāds var maksāt tik daudz.
klau, bet kā tev izdodas - atceros, kad sen atpakaļ mēģināju geizerī gatavot ar tām pašām asmeņu dzirnavām, tas malums ir par smalku. ber mazāk?
jāizvelk kanna no skapja, jāatsvaidzina prasmes)
cik daudz ir “tik daudz”? man ir par pilnīgi saprātīgu ciparu pirktas rhinowares rokas dzirnavas, svaigi malta kafija mājās un meža vidū, un nevar pārdzert jēgu, jo tomēr pašam viss jāsamaļ. ko kungs par tādām domā?
šīs ļauj regulēt maluma pakāpi - tas ir pirmais ko vajag. ja iegūstamais malums der izmantojamai metodei - tas ir otrais, ko vajag. kafija mežā no svaigi maltās - brīnišķīgi!
no robustas sirds pa muti nekāpj laukā? visdrīzāk, maisījums, ne tīra.
pag, vjetnamā dzer tikai robustu. vēsturiski tāpēc, ka skaitās nevērtīgāka un var atstāt pašiem, nevis pārdot uz turieni, kur kotējas tikai arabika. apgrauzdē sviestā un zivenē un mauc.
nuja, vjetnama ir pasaules lielākie robustas audzētāji. tajā ~2x kofeīna kā arabikā, šķiet, tas ir iemesls kāpēc pēc šuntēšanām liedz dzert šķīdeni (tajās robustas ir daudz saprotamu iemeslu dēļ).
lielākie audzētāji un droši arī lielākie dzērāji!
Links ar tām dzirnaviņām, lūdzu?
piezīme: manējam eksemplāram kādā piektajā gadā nolūza tas puļķis, kuru maļot tur rokā, tagad puļķa vietā lietojam mazu skrūvgriezīti. sūdzēties neeju, jo nav neērti.
Pilnu neberu, īsti problēmu ar gatavošanu nav, bet smalkākās daļiņas iznāk cauri sietam un nosēžas kafijā, tā ka visu līdz galam nevar liet.