12:33
uzzināju
Comfort food is food which provides a nostalgic or sentimental value to the consumer,[1] and is often characterized by its high caloric nature, high carbohydrate level, and simple preparation.[2] The nostalgia may be specific to either the individual or a specific culture.
Nostalgia is a sentimentality for the past, typically for a period or place with happy personal associations.
apdomājot savas dzīves brīžus, ko varētu pabāzt zem apzīmējuma nostaļģisks, es nevaru atrast neko tādu, ko es tagad atkal gribētu ēst.
pārāk acīmredzami, ka tas laiks ir pagājis neatgriezeniski, es to apzinos un nekādas gastronomiskās ekskursijas neko nemainītu.
pat ja es aizveru acis un iedomājos savas dzīves top5 nostaļģiskākos brīžus, tie visi nav saistīti ar ēdienu,
iespējams, tāpēc ka bērnībā es necietu badu (kā tie, kuri uz ZS pārēdas, jo tas atgādina kara laika trūkumu),
necietu no padomju pārtikas programmas (dzīve laukos).
lūk, pieķēru sevi.
šķiet, tēja man garšo no laikiem, kad padomju gados varēju piekļūt Ķīnas zaļajai tējai, kamēr apkārtējie dzēra Gruzijas melno.
Bet! tā vairs nekad nav jasmīnu tēja, kuru es tolaik komfortabli atdzēros visam mūžam ))
Pirmā zaļā tēja, kuru man gadījās nogaršot padomju laikos, garšoja pēc čurām.
(nevarētu teikt, ka man gluži bija iepriekšēja čuru dzeršanas pieredze, ar ko salīdzināt, bet nekā citādi es to šausmonību nevarēju nosaukt)
čuras, tas vēl nekas (nu, ūdens + vēl kaut kas)
ir tējas, kas smaržo un garšo pēc vārītām zivīm, piem. senčas.
acīs var nolasīt jautājumu - vai varētu dabūt krabju nūjiņas ar majonēzi, plz?
turklāt daži spēcīgi izjūt tieši zivju novārījumu, bet citi to uztver pilnīgi savādāk.
Tad man šausmīgi negaršo senča. :)
Kaut kas, kas garšo pēc zivīm un nav zivs? Nu nē!:)
dodiet vismaz zivs asaku, lai acis nestrīdas ar degunu )
Pēc pirmās pieredzes ar zaļo tēju, es ilgi pēc tam ar to padarīšanu biju uz Jūs...tā garšot varētu zeķu buljons.
Mana pirmā "jasmīnu tējas" pieredze bija 15 gados, kad no pirmā ārzemju brauciena uz čehoslovākiju '88ajā atvedu paciņu ar ķīniešu burtiem. Aromāts likās pasakains. Vēl atvedu olu liķieri, bet to nenoprovēju, neprasot vienā dienā rekvizēja vecāku kādam lietderīgas maiņas darījumam. Un lakricas končas. Inde!
lakrica, knēdeļi un alus - tas reāli apgriež kājām padomju cilvēka dzīvi
es zem šī varētu pabāzt vnk baltmaizes šķēli ar sviestu un sieru (jo tagad ticība neļauj balmaizi ēst un nav viņa arī vairs tāda) vai svaigu ķieģelīti, kur vispirms izēd mīkstumiņu, pēc tam garoziņu