Pirmā zaļā tēja, kuru man gadījās nogaršot padomju laikos, garšoja pēc čurām.
(nevarētu teikt, ka man gluži bija iepriekšēja čuru dzeršanas pieredze, ar ko salīdzināt, bet nekā citādi es to šausmonību nevarēju nosaukt)
čuras, tas vēl nekas (nu, ūdens + vēl kaut kas)
ir tējas, kas smaržo un garšo pēc vārītām zivīm, piem. senčas.
acīs var nolasīt jautājumu - vai varētu dabūt krabju nūjiņas ar majonēzi, plz?
turklāt daži spēcīgi izjūt tieši zivju novārījumu, bet citi to uztver pilnīgi savādāk.
Tad man šausmīgi negaršo senča. :)
Kaut kas, kas garšo pēc zivīm un nav zivs? Nu nē!:)
dodiet vismaz zivs asaku, lai acis nestrīdas ar degunu )