14:58
lūk izstāstīšu gadījumu:
mežiņā divi krievu puikas ņemas pa kalnu, meita brauc garām ar ragavām bet šiem tas nepatīk. sovsem ohuela, viens nosēc, uz ko es atbildu viņam saprotamā veidā - kakbi sam ne ohujel un prasu - jums tur visi klasē lamājas? vse, mi uže boļšije, seģmoj klass.
Septītajā klasē, bet latviski nerunā, droši vien pāris gadi un spraudīs Georgija lentītes, nesaprotot ko tās nozīmē.
16. marts, 9. maijs - viss ir sajaucies vienā kamolā, galu kuram grūti saskatīt. Vieni kliedz ā, okupanti! otri - da mēs jūs atbrīvojām no fašisma! Ja mēs tagad paskatāmies uz vēsturi, tad to var traktēt visādi. Nemainīgs paliek fakts, ka pēc kara Latvijā sabrauca ļoti daudz citas mentalitātes cilvēku, un patīk tas jums vai ne, bet ar tautu notika tas, ko indivīda mērogā var salīdzināt ar izvarošanu. Mans nolūks nav meklēt vainīgos vai aprēķināt kompensācijas apmērus, bet konstatēt, kas notika jau 90jos.
Tātad, sākot no gadsimta vidus latvieši un kultūra dabūja iekšās, sauca viens otru par Janoviču un Karlovnu, pirmie pārgāja uz krievu valodu un vispār izrādījās nevis kareivīgo jūrasbraucēju, bet līdzenumu zemkopju mantinieki. Tur neko nevar padarīt - zemkopji nevar ātri mainīt dzīvesvietu, reljefs un dabas apstākļi Latvijā arī nepasargā, tātad tie vairāk pielāgojas, nevis cīnās. Tā ir sanācis, ar to arī dzīvosim. Neesam mēs karstie kalnu dēli, nu labi.
Kādas tālāk tiek pieļautas kļūdas? Nebija valsts politikas attiecībā uz ko darīt ar divkopienu sabiedrību. Manuprāt, 90to sākumā vajadzēja uztaisīt šķīstīšanu un tiem, kas runāja latviski un varēja atbildēt uz pieciem jautājumiem no Latvijas vēstures, dot pilsonību, motivējot pārējos steidzīgi apgūt valodu un arī pretendēt uz pilsonību. Kādi bija citi varianti? Balkāni? Oi, draugi, es galīgi neesmu šī varianta piekritējs un gribētu dzirdēt argumentus, ja kāds izvēlas šo ceļu. Šo rezultātu vajadzēja sasniegt mierīgā ceļā, asimilējot krievus uz vella paraušanu, vienlaikus uzstādot mērķus visai sabiedrībai - lai tā butu ekonomikas izaugsme, rūpes par dabu vai jebkas cits kas neizraisa nacionālo naidu. Jā, vajadzēja aizklapēt krievu skolas, atgriežoties pie nacionālajām skolām jau vēlāk, kad tās netraucētu, vairāk kā kultūras kopienas. Vajadzēja motivēt jauktās ģimenes, ar pabalstiem, atvieglojumiem, vienalga kā. Saprotiet mani - es šobrīd nerunāju ka bāleliņam Jānim, kuru vecāki ir audzinājuši un lolojuši TDA paspārnē, ir jākrīt par sarafānā ģērbtās Natālijas upuri vai ka Annai vēlreiz simboliski jākļūst par izvarotās Latvijas simbolu, precotos ar Nikolaju. Nē, šeit ir runa par izdzīvošanu, par tautas apzināšanos kopienas, nevis indivīda līmenī. Gluži kā leikocītiem, vajadzēja aptvert nosacīti svešos un nevis pielāgoties, bet nosvērt svaru kausu savā labā, pašķīdināt aziātiski-sovjetisko gēnu, lai jau pēc 20 gadiem lamāšanās matom un spļaušana uz ielas skaitītos sliktais tonis, lai krievi un citi nelatvieši justos lepni, ka viņi dzīvo šeit un justos piederīgi šai valstij. Tad jau varētu atvērt nelatviešu skolas jeb kultūras centrus, kurās nevis mācītos matemātiku, bet apzinātos senču kultūru - jo es taču nerunāju, ka var vai vajag krievu vai poli pataisīt par latvieti, liekot tam aizmirst savas saknes. Tas jau būtu tas pats, no kā mes bēgām.
Tagad šī iespēja jau ir palaista garām un sasķeltajai sabiedrībai ar šodienas nebūšanām jātiek galā katrai daļai par sevi un kas zin, kā palaistā iespēja vēl atspēlēsies, kad nākamajos spēles līmeņos parādīsies citas figūras.
Es neuzskatu ka sabiedrība ir sašķelta. Daudzos jauktajos kolektīvos (es pats esmu strādājis kādos 4-5) lielākai daļai strādājošo (neskatoties uz tautību) ir galīgi "do lampočki" visa ši burzma. Ir galvenais jautājums- nauda, stimuli, stabilitāte. Krievu laikos mēs ņirdzam par terminu- "Uverennostj v zavtršņem dņe".
Bet tas ir tas, kas šobrīd pietrūkst cilvēkiem. Ticība nākotnei.
1991. gadā daudzi nelatvieši balsoja par Latvijas neatkarību. Pēc pāris gadiem viņus "brosiļi čerez kui". Ja tai laikā būbu tests uz lojalitāti, pie mums nepilsoņu būtu 1000, nevis 700 000.
Ja nebūtu sarautas attiecības ar Krieviju- mums būtu pilnas Jūrmalas sanatorijas ar tūristiem un atpūtniekiem, kā Lietuvā.
Mēs varam bezgalīgi turpināt ar to kas būtu, ja būtu.
piekrītu par darba kolektīviem, tur nešķiro pēc tautības, nu vismaz tajos kur man ir veicies strādāt.
plaisa ir ārpus darbavietām, vieni pat bērnus nestimulē mācīties latviski un sadzīvē paši nekad neatbildēs latviski, otri turpina gārgt par okupāciju un bērni to visu redz, uzsūc un liek aiz auss.
bet jā, kautkas ar to mentalitāti ir greizi. Leiši kā bija karaļa padotie, tā arī saglabāja pašapziņu, igauņi arī par somugriem mālejas (kas viņi patiesībā arī ir), un paliek letiņš vadmalas svārkos, skumji plātot rokas "a ko tad es", pēc tam kad Dzimtene ir pafukāta.
Nu ja. Padomju laikos vēl cilvēki ticēja, ka ja izvedīs Krievu armiju, tad būs pilni veikali ar gaļu un desām un katram pa dzīvoklim. Šobrīd, pēc 20 neatkarības gadiem, sāk likties ka krievi nav pie mūsu bēdām vainīgi.
domājot par kolektīviem (jo arī manējos vienmēr ir valdījusi tautu draudzība), kaut kad jau senāk nonācu pie domas, ka šitā gārgšana varbūt ir vairāk no izglītības līmeņa atkarīga. jo vairāk kroku smadzenēs, jo plašāks skats uz dzīvi, jo vairāk spēj izprast un sadarboties, jo vairāk redzi, kas tev pašam nāk par labu utt. a divu pirkstu plata piere ir un paliek divu pirkstu plata piere pie jebkura režīma.
Vot imenno. Šaurās pierītes. Cilvēki, kuri neprot apstrādāt uzņemto informāciju, bet svēti tic lozungiem un saukļiem. Aitu bars. Gan no vienas, gan otras puses.
Šobrīd latvieši Anglijā un Īrijā, strādājot fermās, bez valodas zināšanām ne ar ko neatšķiras no viesstrādniekiem, kurus ieveda no Krievijas un Baltkrievijas derevņām darbā uz Rīgas rūpnīcām un fabrikām.
Protams viņi tur var sist dūri galdā un saukt: "Mēs esam Eirosavienības pilsoņi. Imeejem Pravo!"
Vēsture atkārtojas ;)
kad es 90to otrajā pusē saviesīgi izglītojošā kārtā pildīju to 10 jautājumu testu, kas pilsonības iegūšanai jāpilda, pabrīnījos, cik viss ir vienkārši.
tāpat jau džeki nepilsonizējās, lai armijā neņemtu.
jā, armiju vajadzēja profesionālo jau sen.
pilsoņu uzticību var pārbaudīt arī citos veidos. un puikas par puikām arī var izaudzinānāt bez obligātajiem gadiem armijā.
es gan pārsvarā esmu satikusi tādus krievu (ukraiņu, poļu) jauniešus (tai skaitā darba kolektīvā), kas jau skatās tālu pāri šai dalītajai sabiedrībai - uz jevrosojuzu un vēl tālāk. viņi runā latviski, krieviski un vēl kādā valodā bez akcenta un nepiesien sevi šai zemei, iespējams, tieši pateicoties valsts politikai (jūs mums neesat vajadzīgi, tinieties). Tad nu viņi arī tīsies, tikai pa priekšu latvju bāleliņiem kā konkurentspējīgāki.
tādus mēs arī pazīstam, no viena daļa nepaliktu Latvijā arī pie citiem nosacījumiem, vienkārši tāpēc ka te nepietiek plašuma, ir spēks un gribēšana iet pasaulē. Jaunībai tas piederās.