...ar pareiziem domu savārstījumiem, pareizām zīmēm un dažādām kombinācijām var panākt kolosālu efektu... protams, pielietojot prasmes un vērojumus, saulrietus un nedaltonismu, kas gan izskan tīri dzelteni kādā īpašā dziesmā, esmu bez maz vai pamodies, kaut miegs tik tagad sāk nākt... man priex, ka tā, ka nav žēl, ka it kā nekam neesot var ilgi un gari pat par neko... tāpat vien... tumšākais rīts, garlaicība un augstākais kalns ar mākoņiem nav nesadalāmi un dalot visu, var arī neatgrizties... man laiks doties... paldies!

...naksnīgs iesveiciens! Esmu iz- un at-vizinājies, saskatījies piezvaigžņotajos tumšumos virs manis... jauki... starp citu, Lieldienas tak klāt... man jau vairāk tas viss ar tām olām ne reliģiskiem notikumiem, kaut gan pilnīgs analfabēts jau neesmu... klausos mani pārņemošā dziesmā un suņa rejās aiz loga... vēroju, kā zivis ēd... arī jauki... kofeīns un šis tas vēl padzinis miegainību un vēsums no atvērtā loga uzbužina vēl vairāk... uzbužina... varbūt rīt arī sakni sasmelšos vismaz ar acīm... un tomēr varētu arī gulēt... gribētos pamosties tikpat jauki, kā nu jau vakar... vismaz gulētiešanas moments un salīdzinājums ir stipri virs platākās iedaļas... es pat nezinu, kāda jēga iet divreiz un nākt un iet vēl un vēl, ja ceļš nemainās... mainās tikai redzētais un apkārtnotiekošais un iespējams tieši tas liek palikt tik tuvu un neatrauties no aukliņām... dažbrīd patīkami, dažbrīd traucējoši un varbūt pat pilnīgi lieki... bet laika, jau neregulējami... vismaz man... un es jau nesūdzos... punktains sams viegli sakustās un turpina... es ar... priecīgi!

...neveselīgi...un tik daudz...protams, pārmest visu to varu tikai sev... un pārmetu jau ar... nepieciešams siltums... no visurienes... šobrīd gan tiešām fizisks siltums... tas otrs tāpat... un iedomājos pirms laika, nu jau diezgan krietna, cik ļoti nepieciešamas ir man ir nejaušības... mēģinot tās sev sagādāt un nodrošinot to ģenerēšanos esmu nedaudz zem sarkanajām iedaļām... es tik ļoti gaidīju... neko nespiežot un neietekmējot... un sajutos ne pārāk nesaņemot pretimpulsus... vai... tas šovakar saskābinājis nu jau nedaudz pavasarīgo augšpusi un tāpēc skumstu... zinu, ka drīz nebūs iesēja un to radīšanu un tieši tāpēc jau... ir jau ar kāds neliels prieciņš, bet... mīļš gan... tomēr neizpratne un mirkļa iegribe ir pa virsu... turklāt sāpīgi redzēt lietas, kas atkārtoti un prasti notiek visnepiemērotākajā veidā un vietā... tas viss kopā... oi... aktīvos un pasīvos nekādi neierāmējami iespiežos atpakaļ tuvāk sev un segai... saldus!

...milzīgs skrējiens, rāviens un mēģināšana tikt laukā no tā... nu, kad nedaudz stāvu malā un tikai skatos nav drosmes... cerēta un gaidīta tā it kā pavīdēja tepat ap stūri, bet iebrienot dziļāk neatradu neko... un ja nu nesanāk... mazliet vieglprātīgi no manis... un kad citreiz nav ko runāt, tad tagad ūdens vietā Viņu sadzirdētu... laikam... pac nezinu, un nejūtu neko... nē, nu nevar tā teikt, jo rakstu, ko jūtu... ai, prieks ieraudzīt neieraudzītos, nedaudz skumjas, dusmas... uz sevi gan vairāk un varbūt arī nedaudz uzspēlēti lielas... bet sarkanu mēnesi redzēju! Neko neizdomājot, nepārspīlējot un nenošaujot – tiešām sarkanu... jau otrā reize pāris dienās, kas liek nomirst nost no apļa... otra jaukā lieta... jeb lieta un... nu vienalga... šobrīd gan nav, jo nedaudz trūkst... kaut viens vienīgs... vēlos kaut kur kaut ko un savādāk... kā šobrīd... laternu trūkst... esmu appūsts, tāpēc nelielas tirpas un cerams, ka tikai pa manu jakiekšpusi dauzās... brīžiem uzmanību apēdoši un kaitinoši... varbūt... par to nu gan šaubos, jo neesmu pārliecināc par savu iekšējo un tā spējām... varbūt tur pilns, ka nevar tikt vairs? Kas ta to lai zin... tagad nedaudz izplūdis un dzeltens pleķīc manī raugās... vismaz man tā liekas... nedaudz pozitīvāk, bet par drūmumu, tāpēc bišku žēl... ambunka!

...IZMISUMS...

...nū jau gan kaukā jocīgi ap sirdi, riepām un iespējams visu 3.planētu no saules... un galvenais jau, ka nevar saprast- spīd vai nē, un vai dūmi ir dūmi, jeb vienkārši kūp... ir atrauts nost no tā, kam pieaugt pamazām varēju un šķiršanās arī drošivien nebūtu tāda... ne jau sāpīga, nu nē taču- tas kā rausteklītis nobļaujās atvērtā caurumā sienā un apmierināts izkūst kopā ar mākoņiem... gandrīz jau jūtu vēju, gandrīz... pat nezinu, ko vēlos, jo izvēle ir tādā gadījumā, ja tādu rada... un radīt var vienmēr, tik sekas jāuzmana, lai nepaliek sarkanas... un tomēr tāds kā nesaprotams apmierinājums par to, kā vēl nav un iespējams vēl jāgaida... bet man nav žēl un ja vien varu, dodu... katrā ziņā kādu laiku arī šeit neesot jutīšos nedaudz dzeltens un gan satikšu līdzīgus... ja nē, tad nē... tāpēc jau neies... a mož aizies, kas to lai zin...
Labi, es ēdīšu skābekli ar mušām un jutīšos piederīgs tā devējam... Pīs!

...rīc? Nē, vakars? Ir nedaudz aizskrējis viss un žēl, ka nevaru arī es tā, jo lietas, kas mani tver ir ne tik vājas, kā citreiz... jeb gribasspēx? Oi... Nu nav šitā tāpati saulainākā diena, kaut bija un pat ļoti, bet tikai stiklotajai sienai otrpus... nedaudz sanecils sajutos, kad... jeb varbūt arī nē... bet galva vēl vietā un tikai citi var spriest vai pareizajā... nē nu bet skumji nav... varbūt pat gribētos, bet kāds bij tik izbadējies ka izēda arī manu stundu pilno bljodu... jā, un tad vēl skudra... 8) Bet bij vietā, kā vienmēr un pa smaidam kudic! Tāpēc dažbrīd, kad vairs nevaru ar mokām, apgriežos uz muguras, lai mani nes... un patīk man tā... patīk arī vēl viskautkā... lietus šonakt nelīst... laikam vakar būs izkritis pirms laika un sasitis kādu vai citu atpakaļ negriezās... dzirdu miegu... viņš visapkārt klusus putekļus piebēris un nu sēz nakcspuldzes galā un smaida... arī tas man patīk... redzu un jūtu un drīz arī krākšu... lai nemodiniet mani pēc agrāk kā varu un nesakiet, ka nepareizi daru... iemiedziet līdz ar visiem zem, virs, iekš un ap jums un atverieties līdz ar dzeltensaurbtiem aizkariem! Aizsnaužos...

...sveika! Ne jau dienasgrāmatiņ, bet TU... jāsaka atkal- vāīi, ku jauks viss un visi un vispār! Un i es dzeutens atkal un atkal un līdz pat augšā visdrīzāk tā arī palix... un tas vēl vairāk uzsmaidina gan Kurzemes, Zemgales, gan visādās citās debespusēs... un kā lai ne, ja pat meunais asfalts sildās pa visu zemi izklājies... nekādi ripuļi, nekādas rēkoņas, ieskrējieni un apstājieni nav šobrīd vajadzīgi... tikai lielietilpīgs gaisa ierāvējs un pozitīvi skaņots tā izlādētājs... negatīvs šodien nemaz nevar palikt... nē nu var, bet... atcerējos par kādu spēli... ne jau galda vai kaut kādu nebūt citu, bet lielo... arvien vairāk kā monopolā nāk klāt nopirkto un izstaigāto lauciņu, samaksātās un vēl gaidāmās sodanaudas un tml... njā, galvenais, ka viss pat neko nemetot, jeb tomēr... man patīk... kaut zinu, ka varbūt nau tik dzelteni, kā vajadzētu... nē, šodien ir labi un tas pagaidām ir pietiekami- šis brīdis, moments un nelielā daļa iespējamā... kā būs ja būs lai paliek tam, kas būs... gribu, lai nemizojās un paliek visi tie, kuri šobrīd tur iekšā un domāju arī, ka vēl ilgi būs... citi gan tur jau pavisam ilgi, bet citi... bet visi ir un lai ir... un viņiem... smaidiet! Pīs!

...njā, nenoliedzami jauka diena... izsauļojos, izsmaidījos, izbowlojos, izbraukājos, izēdos un nu arī izpūtīšos... jauki... protams, ne viss ir iespēts un kaukas ziedoc, bet kāpēc gan nē... domās, tad, kad būs jādomā, nevis tad, kad tas vēl nav nepieciešams... jā, gan arī negatīvs ir šis tas tur ārā, un lai ir... ar pavisam skaidrāku skatienu nu lūkojos uz visu, kas ir un kas nav... vienkārši priex par to, ko esmu un neesmu... labs i, pīs!

...pilns sveshuma un domu esmu atgriezies no pagātnes...ir labi, ko izdarīju...sebn gribēju,un nemaz ne tik sen,lai teiktu,ka esmu ne tā...neesmu vien drošs, vai notiks tā, kā vēlētos... īstenībā nedaudz atpakaļ laikam nobraucu garām... un nav jau ar tas tik svarīgi, jo tikai pilnveidojos un pienjemos, izliekot un atbrīvojoties... jocīgi... dažkārt tā, lai tiek līdz maliņām gan trūxt... bet pilnums smacē, arī tā ir taisnība... un ne jau es par to tagad...
...bija burvīga diena... pilns vēja un sazin kā vēl attapos un tā savādi... savādi, kad saņem, pat ne saņem, bet sajūti kauko tādu... formulēt to grūti un par vēlu, lai spiestos tam pāri... un varbūt nevajag... bet kad pagrieziens, tad ir jābrauc vēl gabals, lai tiktu atpakaļ... un savā veidā laiks un dzinulis pazūd... ne jau pavisam...
...un vēl nepatīk, ja nesaprot... ir par zemu, lai tiktu tam pāri un ne jau tāpēc ka maz... tas kaitina... tad vēlos dzēst un dzēst un arī sniegu neatstāt, bet lai ir savādāk...
...un galu galā, es joprojām labi... lai bezmiegs citur un silti nosalušajiem!...

...vaaa,ku jauki! Atkal mostos no dzeltenuma sejā...skaisti...turklāt esmu modies ar nedaudz vairāk informācijas, ar nedaudz vairāk pozitīvo emociju, ar prieku,ka esmu sheit... Brīzhiem nav nekaādas nozīmes gaisa gabaliem, tūkstoshiem mākonju un ziboshiem koku stumbriem visapkārt, pietiek ar to, kas ir...nezinu,kāpēc esmu tieshiieksh shīs pārdomas,jo varbūt nedaudz teātris... tikai kur? Un kad? Katrā ziņā ir pozitīvs un notiek kā labāk. Vismaz tā ceru... Ņu labi, ko nu par to, man tak atkal ir svītriņas virs garajiem patskaņiem un ļipiņas zem citiem ķeburiem... Un smaidīgs pieskāriens logam... Ir jāpriecājas! ir!

...tikko svaigs un paarinstaleec biju aaraa... tik Tildes un liidz ar to arii garumziimju truukums... paudies tik Tam,kas zvaigznes augshaa noorganizeejis...skaisti... skaisti,bet auxti... arii zemei, kas tagad visa balta... un laternas turpina spiiguljot aciis... un vajadzeetu guleet... arii kaiminsh tikko aizdevaas... buus interesanti sapnji... jau tagad juutu... saldus sev un tiem aiz loga!

...akal modos galīgā nedzeltenumā, bet tas jau nedaudz apakaļ un īstenībā šitāc nekāc laix ar ir ok...jāmāk tik atrast par ko pasmaidīt un pat sīks slapjumiņš sejā var likties patīkams...vienīgi lēnāx te viss palicis un tas liek saraukt pieri...nedaudz arī tāc kā vienmuļš viss...pietrūxt kaukā jauna, jautra... nekas nenotiek... ne vienmēr tas ir tas ļaunākais, bet nu... un atkal- pelēkas mašīnas, pa pelēku ceļu, pelēkiem kokiem pakaļ noskatoties zem pelēkām debesīm... reku vēl pelēki dūmi no pelēkās mājas pelēkā skursteņa pelēcinās pelēcīgajā gaisā... 8) Nabaga cilvēki mocās mašīnās ar "M" uz jumta... pat svētdienā...diezgan neinteresanti, kad visi tevi apdzen... ne tikai uz ceļa... drīzāk apsteidz, jo apdzenot jāatgriežas sākotnējā joslā... bet ir tak tik daudzi, kas vienkārši paiet maliņā, kas vēro, kas neko par to nezin, tie kas saprot un kas izliekas, ka saprot, bet nē...ja kāda no viņiem nebūtu, iespējams arī Tevis nē... bet bez Tevis es nevarētu... laikam... vēl tik vien kā atrast, ieraudzīt, izdzirdēt un saprast ka tā Tu... Tik vien...

...nav nekas nepierasts, kad prāc atkal tur, kur neesot tam, vieglāk man...iespējams mūzikai vaina...kautgan nē...skaista mūzika tikai pozitīvo raisa...ak jā, man tak tikko (nu jau vakar) vēl pusi no 20 svecītēm iedegt bij ļauts...jā, tiešām daudz mūzikas šovakar...arī tas nav nekas nepierasts...nu jau daudzi laikam guļ...nēēē,vēl kāds tomēr nē...un tāpēc smaidu...es gan nekad neesmu sapratis cilvēkus, kuri tikai tāpēc maina sejas vai visa ķermeņa izteixmi; ja godīgi, tas mani dažbrīd šķiet pilnīgi vai kaitinoši...nu tad tikko izgāzos savās acīs...labi,ka citi neredzēja...8)... man tagad šūpuļdziesmiņa ausīs skan...Lotai gan veltīta,bet ne jau tāpēc miegs mazāk nāks... un savādas sajūtas, pasmaržojot kūpošu mežrozīšu krūzi pārņem pat nezinu ko...tas viss lielu paužu caurvīc un iespējams tāpēc ne tik plūstošs...arī domas kaukā negribīgi un juceklīgi maisās līdz ar saldinātāja tabletītēm krūzē...atceros,kāds draugs reiz un ne vienu vien, protams ne zogot, bet ar pieskatīšanu ēda šīs mazās tabletītes vairumā (mammas klases kabūzī)... 8) Smaidīga atmiņa... Gribu pamosties ar dzeltenām lapiņām... vēl nelikšu spilveniem turēt savu domu pilno galvu, bet drīz gan... saldus!

...Nedaudz vairāk mūzikas, asfalta, tad kafijas krūze, saulriec un sestdiena no vāka līdz vākam- tieši tas,kas visu šo laiku bija vajadzīgs... miljoniem svešu cik nu mākslīgi, cik patiesi laimīgu seju, cik asaru un bēdu, cik visa tā kopā, ka liekas- ak ko es te vispār tāds viens par kaut ko raizējos un vispār... Laternas gan šodien tik 20 pāri septiņiem aizdegās un tagad kā lampiņas uz Z-vētkiem sagaismo centra virzienā lienošo šoseju. Par laiku runājot, šodien tak jāgriežas visiem uz priekšu... man jau gan liekas, ka tas ne pie kā laba nevedīs... man vispār nevienas šitās režīmu maiņas nepatīk... nu paskatieties kā ar jauno ES režīmā ieiešanu... sāls tagad visiem pēkšņi savajadzējās... kaukāc jokainums... bet nu dzirdot no savas domas sāls nosaukumu (strapcitu mūsu jaunā latval pasniedzēja vēl pati šaubās par šī vārda piederību kādai no dzimtēm... neko gan nepārmetu... viņa tāc interesanc cilvēks), atcerējos par interesantu cilvēka īpašību- vēlēšanos pusdienot... tad nu ies kauko studentisku uzpavārot... līdz vēlākam!

...brīnišķīgs, maigi relaksējošs miegs...bet nu jūtams atkal loga, pavasara, kā arī melna un visaptveroša kafijas aromāta tuvums...vien saules trūkst...bet kompensē to gaišs un pozitīvi tendēc prāc...vēl gan ar nedaudz miegainu skatu uz dzīvi, tomēr šodienas horoskopu sabužināc mēģināšu smaidīt ne tik daudz citiem,cik sev... paldies...

...un atkal acis kāri līp ciet un ij nedomā klausīt kādam citam orgānam... un kamdēļ gan viņām būtu tas jādara... par patiesību PP dzied un par to, lai nakts kļūst visskaistākā... interesanti zināt, vai ar to ir domāc mīxc spilvens, visaptveroša, gaisīga un piekļāvīga sega, jeb miljoniem zvaigžņu virs stiklotās verandas... patiešām interesanti... pie tā jāpierod... un jā, es gudrības testu vēl šodien izklikšķināju netā un vai dzi, 125 iedabūju... nav slikti... vismaz 3 tādu cēlu ciparu salikums par to manuprāt liecina... daudzi šodien nokavēja, bet nepaspēju aprast ar pelēkumu un taisnu seju, kad kāc tā kā gaismu iesēdza... bija arī,kas palika tumsā, miglā, vai vēl sazin kur un varbūt arī, ka labi ir tā... tagad vēsums ar logu manu uzmanību pievērsa un labi, ka tā, jo nav man žēl pieskarties... joprojām gan manus pieskārienus sajūt jautājumi, kurus turpinu nesaprast un, iespējams, tīšām... tikko pārņēma sajūta, ka šajā vietā un laikā jau esmu bijis... vai ticu reinkarnācijai? Kailija tic... Es gan drīzāk varētu noticēt ideālās panniņas reklāmai, jo vienalga ilgi nogulēt nespēju...un tad vēl šodien sajutu kādu pievilcību un tādu kā dvēselisku aizrautību visā senajā... tā nu gaistošs vai ne tik ļoti, bet laiks ir nepaliekoši aizritējis un šis tāds kā dienas kopsavilkums savilkc... ļaušos laimīgam miegam, pīs!

...kārtējā strādājamā nedēļa nost no pleciem kā smags iedomu draugs, kas nejūtot savu svaru, apķēris manu kaklu un turoties tajā atstāj sāpīgus pirkstu nospiedumus... ir vieglāk, nu- kad viņš nost un neliek iet tur un tur, nākt atpakaļ un darīt ne visu jauko un harmoniju veidojošo... stāvu vēl un noskatos tam nopakaļ un gaidu draugu, kas mani nēsās un kaut arī tikai iedomās, tomēr krietni gaisīgākiem soļiem un smaidiem...iebrāzās vējš un aizcirta visu- gan durvis, gan plašumu, gan manī to, kas varbūt nedaudz baidās palikt starp tām četrām viens... sienām... nu arī sēņu zupiņa maigi kūpot izlīdzinās ar šo četru + vēl divu ierobežoto temperatūru... vienīgi savdabīgais aromāts iztiek arī pa logu un tieši kādam nāsīs iekšā... es ārā neizkūpu, es palieku un nedaudz saplūdīšu ar apkārtējo...

...vēls un sen jau gulēt laiks... ne tikai man... arī kaimiņiem un mākoņiem... un nāks rīc un jauna mošanās, jauna celšanās un jauns viss izņemot vecās peļķes un pelēkumu debesīs... lai jau... es negribu būt kaukāc vēl otrais cilvēks, un nevēlos dzīvot tīklos, kautgan saulrietā vēlos būt viens... ar skatu uz dzelteno, lai nepazustu plašumā... es jau ar neiebilstu, ja ne viens un saule... tachu kopumā jau nekas cic neatliek, ja kilometri nospiež pie zemes... Ne tikai viņi, nevaru visu uzvelt tiem... ir lietas, kautgan nav tās lietas, tomēr savādāk tās nosaukt grūti, kas manī ne to rada, ko tās citkārt varētu... vai arī ir jau varējušas... un tad es nesaprotu, kas to visu var samainīt līdz nepazīšanai... liekas apmaldīties tagadnē varētu, ja nebūtu atmiņu kartes, kas tagad gan visai maldīgas un neved tur, kur vajadzētu... nu pietrūkst man tā visa... visvairāk jau skaidrības... to var saprast un var nesaprast un kā vienmēr- tās tikai manas domas...