...kārtējā strādājamā nedēļa nost no pleciem kā smags iedomu draugs, kas nejūtot savu svaru, apķēris manu kaklu un turoties tajā atstāj sāpīgus pirkstu nospiedumus... ir vieglāk, nu- kad viņš nost un neliek iet tur un tur, nākt atpakaļ un darīt ne visu jauko un harmoniju veidojošo... stāvu vēl un noskatos tam nopakaļ un gaidu draugu, kas mani nēsās un kaut arī tikai iedomās, tomēr krietni gaisīgākiem soļiem un smaidiem...iebrāzās vējš un aizcirta visu- gan durvis, gan plašumu, gan manī to, kas varbūt nedaudz baidās palikt starp tām četrām viens... sienām... nu arī sēņu zupiņa maigi kūpot izlīdzinās ar šo četru + vēl divu ierobežoto temperatūru... vienīgi savdabīgais aromāts iztiek arī pa logu un tieši kādam nāsīs iekšā... es ārā neizkūpu, es palieku un nedaudz saplūdīšu ar apkārtējo...