...sēdoņa peļķes malā...

...akal modos galīgā nedzeltenumā, bet tas jau nedaudz apakaļ un īstenībā šitāc nekāc laix ar ir ok...jāmāk tik atrast par ko pasmaidīt un pat sīks slapjumiņš sejā var likties patīkams...vienīgi lēnāx te viss palicis un tas liek saraukt pieri...nedaudz arī tāc kā vienmuļš viss...pietrūxt kaukā jauna, jautra... nekas nenotiek... ne vienmēr tas ir tas ļaunākais, bet nu... un atkal- pelēkas mašīnas, pa pelēku ceļu, pelēkiem kokiem pakaļ noskatoties zem pelēkām debesīm... reku vēl pelēki dūmi no pelēkās mājas pelēkā skursteņa pelēcinās pelēcīgajā gaisā... 8) Nabaga cilvēki mocās mašīnās ar "M" uz jumta... pat svētdienā...diezgan neinteresanti, kad visi tevi apdzen... ne tikai uz ceļa... drīzāk apsteidz, jo apdzenot jāatgriežas sākotnējā joslā... bet ir tak tik daudzi, kas vienkārši paiet maliņā, kas vēro, kas neko par to nezin, tie kas saprot un kas izliekas, ka saprot, bet nē...ja kāda no viņiem nebūtu, iespējams arī Tevis nē... bet bez Tevis es nevarētu... laikam... vēl tik vien kā atrast, ieraudzīt, izdzirdēt un saprast ka tā Tu... Tik vien...