...nū jau gan kaukā jocīgi ap sirdi, riepām un iespējams visu 3.planētu no saules... un galvenais jau, ka nevar saprast- spīd vai nē, un vai dūmi ir dūmi, jeb vienkārši kūp... ir atrauts nost no tā, kam pieaugt pamazām varēju un šķiršanās arī drošivien nebūtu tāda... ne jau sāpīga, nu nē taču- tas kā rausteklītis nobļaujās atvērtā caurumā sienā un apmierināts izkūst kopā ar mākoņiem... gandrīz jau jūtu vēju, gandrīz... pat nezinu, ko vēlos, jo izvēle ir tādā gadījumā, ja tādu rada... un radīt var vienmēr, tik sekas jāuzmana, lai nepaliek sarkanas... un tomēr tāds kā nesaprotams apmierinājums par to, kā vēl nav un iespējams vēl jāgaida... bet man nav žēl un ja vien varu, dodu... katrā ziņā kādu laiku arī šeit neesot jutīšos nedaudz dzeltens un gan satikšu līdzīgus... ja nē, tad nē... tāpēc jau neies... a mož aizies, kas to lai zin...
Labi, es ēdīšu skābekli ar mušām un jutīšos piederīgs tā devējam... Pīs!