...nav nekas nepierasts, kad prāc atkal tur, kur neesot tam, vieglāk man...iespējams mūzikai vaina...kautgan nē...skaista mūzika tikai pozitīvo raisa...ak jā, man tak tikko (nu jau vakar) vēl pusi no 20 svecītēm iedegt bij ļauts...jā, tiešām daudz mūzikas šovakar...arī tas nav nekas nepierasts...nu jau daudzi laikam guļ...nēēē,vēl kāds tomēr nē...un tāpēc smaidu...es gan nekad neesmu sapratis cilvēkus, kuri tikai tāpēc maina sejas vai visa ķermeņa izteixmi; ja godīgi, tas mani dažbrīd šķiet pilnīgi vai kaitinoši...nu tad tikko izgāzos savās acīs...labi,ka citi neredzēja...8)... man tagad šūpuļdziesmiņa ausīs skan...Lotai gan veltīta,bet ne jau tāpēc miegs mazāk nāks... un savādas sajūtas, pasmaržojot kūpošu mežrozīšu krūzi pārņem pat nezinu ko...tas viss lielu paužu caurvīc un iespējams tāpēc ne tik plūstošs...arī domas kaukā negribīgi un juceklīgi maisās līdz ar saldinātāja tabletītēm krūzē...atceros,kāds draugs reiz un ne vienu vien, protams ne zogot, bet ar pieskatīšanu ēda šīs mazās tabletītes vairumā (mammas klases kabūzī)... 8) Smaidīga atmiņa... Gribu pamosties ar dzeltenām lapiņām... vēl nelikšu spilveniem turēt savu domu pilno galvu, bet drīz gan... saldus!