...naksnīgs iesveiciens! Esmu iz- un at-vizinājies, saskatījies piezvaigžņotajos tumšumos virs manis... jauki... starp citu, Lieldienas tak klāt... man jau vairāk tas viss ar tām olām ne reliģiskiem notikumiem, kaut gan pilnīgs analfabēts jau neesmu... klausos mani pārņemošā dziesmā un suņa rejās aiz loga... vēroju, kā zivis ēd... arī jauki... kofeīns un šis tas vēl padzinis miegainību un vēsums no atvērtā loga uzbužina vēl vairāk... uzbužina... varbūt rīt arī sakni sasmelšos vismaz ar acīm... un tomēr varētu arī gulēt... gribētos pamosties tikpat jauki, kā nu jau vakar... vismaz gulētiešanas moments un salīdzinājums ir stipri virs platākās iedaļas... es pat nezinu, kāda jēga iet divreiz un nākt un iet vēl un vēl, ja ceļš nemainās... mainās tikai redzētais un apkārtnotiekošais un iespējams tieši tas liek palikt tik tuvu un neatrauties no aukliņām... dažbrīd patīkami, dažbrīd traucējoši un varbūt pat pilnīgi lieki... bet laika, jau neregulējami... vismaz man... un es jau nesūdzos... punktains sams viegli sakustās un turpina... es ar... priecīgi!