4:56

Jaunākais

8.12.08 23:44 - mans gads

janvāris: ja jūs zinātu, cik man daudz jāpadara, jūs vispār nespētu saprast, kāpēc es esmu pavadījis lieliskā laiskumā visas brīvdienas, turklāt vecgada vakarā uzdzīvojis ar tādu intensitāti, kas pietiktu piecām nedēļas nogalēm.

februāris: eu, bet fakts ir tāds, ka esmu iemācījies pārtijot!!!

marts: pārrakstot kontaktus uz jauno telefonu, atklāju lielisku kontaktu: ļuba lauzēja.

aprīlis: kaut kāds tāds laiks, pilns ar neveiklām situācijām

maijs: ir tā: ja bēthovena septīto spēlē berlīnes filharmoniķi, tad ludvigs atnāk, apsēžas parterā, kādā brīvā vietā, un klausās un izdzīvo to pašu, ko tad, kad, būdams jau kurls, simfoniju pierakstīja.

jūnijs: pa ceļam uz vk. ceļa malā vienuviet redzēju motociklu sievieti un vīrieti un vīrietim bikses bija nolaistas un tas visiem garāmbraucošajiem rādīja savu um skaistumu vēlāk veikalā varēja dabūt sieru "krievijas smiltene" anarhomo bija nopircis holandes smilteni nākamajā dienā es redzēju staltbriedi un tas bija daudz iespaidīgāk par pārīti pie motocikla rezultātā esmu pārcirtis un pārcepis jēgu sāp plaukstas un visa āda bonvojāž bonvojāž

jūlijs: slimības.

augusts: ja jūs gribat zināt manu viedokli: niknums un citas emocijas man liek balsot par, taču bailes no vēl lielākiem sūdiem šajā valsstī liek neiet.

septembris: piedāvājumā kaķēni - pa pusei karaliskas, pa pusei bandītiskas izcelsmes.

oktobris: šonakt u. man iedeva kaut kādau narkotiku, ko var dabūt tējas maisiņos.

novembris: pēdējā laikā arvien biežāk izvēlos klusēt - un, ticiet vai nē, tā ir liela bauda.

decembris: blakus manam darbam ir dzīvojamā māja, kurā dzīvo viena kuce un viens lohs.

8.12.08 22:34 - kauns un miers

domājot par to, vai man ir kauns par slaktera performanci un, ja ir, tad no kā un par ko tieši, tad pēc pāris munūšu rakņāšanās ar prieku atskārtu, ka jau ilgāku laiku esmu pilnīgi mierīgs gan par krīzi, gan par slakteri, par imf, par valsts nozagšanu un par valsti vispār. ja tagad psiho mani vecāki, tad es izpsihojos pirms gada. tagad ir miers.

miers un atziņa, ka dzīvojam ellīgi interesantā laikā.

8.12.08 11:01 - latvia's slakters

ja nu kāds vēl nav redzējis blumbergā interviju ar finanšu ministru:

http://www.bloomberg.com/avp/avp.htm?N=video&T=Latvia%27s%20Slakteris%20Says%20Parex%20Rescue%20Hinges%20on%20Creditors%20&clipSRC=mms://media2.bloomberg.com/cache/viRBBfjW3WO8.asf

īsti pat nav, ko komentēt...

7.12.08 21:23

vēl man liekas netaisni sestdienā publicēt tik šaušalīgu horoskopu. pietrūka tikai teikums "daži mirs".

7.12.08 21:20

pasaules čempionāts korvalolā

3.12.08 10:58

blakus manam darbam ir dzīvojamā māja, kurā dzīvo viena kuce un viens lohs. un vēl citi, protams. kuce katru rītu dauzās pie mūsu durvīm un pieprasa nobraukt nost mašīnu, ko tur lieku speciāli, lai viņa vienreiz iedomātos pateikt "lūdzu". lohs, savukārt, nemāk rēķināt, un pieprasa, lai es mašīnu pagalmā neliktu, jo it kā mums jau tā par daudz mašīnu tur stāv.

viņi abi ir no tiem, kas kaut kur dzīvoklī un/vai mašīnā ar lepnumu tur krievijas karodziņu. abiem, protams, neienāk prātā ar mani runāt latviski.

27.11.08 10:13

kurš (filosofs, sociologs) ir rakstījis par personas maiņu internetā un interaktīvajā vidē vispār? proti, ja līdz šim bija jānorāda "tavs e-pasts", "tavs vārds", tad nu jau kādu ilgāku laiku ir jānorāda "mans e-pasts" un "mans vārds". vai tas sācies ar sociotīkliem?

bet, tā kā nupat jau izcēlās diskusija, tad neliels jautājums:

Poll #15185
Open to: All, results viewable to: All

Kurš formulējums pie formas ievades lauka tev šķiet ātrāk uztverams?

View Answers

"mans e-pasts:"
2 (6.5%)

"tavs e-pasts:"
29 (93.5%)

26.11.08 22:18

smieklīgu izteicienu hronoloģija:

1) saprotiet
2) tāda, lūk, situācija
3) it kā nekas nebūtu noticis

viņi taču kļūst garāki!

26.11.08 12:17

a kā ir - ja valsts ņem aizņēmumu no imf, tas nozīmē, ka esam jau galīgā pakaļā, jebšu kāds atkal cenšas nozagt valsti?
zinot imf un uz kādiem nosacījumiem tiek doti tā aizdevumi, nebrīnīšos, ja atbilde būs dubults jā.

25.11.08 20:16

šodien, savukārt, bija tā: brīdī, kad apmēram minūti biju pie sevis šķendējies, ka man nu reiz ir līdz kaklam, un vajadzētu taču tām analīzēm uz CFS beidzot būt gatavām, un, ka man vispār apnicis gaidīt, un varētu klausīt tomēr savai LORei un griezt ārā mandeles, tad, it kā nekas nebūtu noticis, man piezvana dr. d un paziņo, ka beidzot analīzes no tās universitātes pētnieciskās laboratorijas ir pienākušas, un rezultātā hsv-6 un hsv-7 man nav, tādēļ hronisko noguruma sindromu man tomēr piešūt nevar. it kā - no vienas puses - esmu priecīgs par iznākumu, cfs nav nekāda leiputrija, taču - no otras puses - īsti nesaprotu, ko darīt tālāk. pēc kārtējā testa, kas izrādījies negatīvs. svārstos starp to, ka liekos sev smieklīgs un nožēlojams ar savu nebeidzamo vēlmi atrast sev diagnozi, un izmisumu/pesimismu, ka ar katru testu palielinās iespēja, ka man ir kaut kas tik eksotisks, ko nemaz nevar tā noķert, jeb arī kaut kas, kas vispār nav slimība, bet dzīvo tikai galvā, kas nozīmē, ka iespēju ar to tik galā varētu mīļā miera labad atmest vispār.

taču visādi citādi trīsdienu deprešuha ir garām, bez4pieci kā jau bez4pieci nav spējīgs ilgi gruzīties. pieņēmu lēmumu, ka, ja nu man ir kaut kāds hronisks sindroms, tad tas noteikti ir neizgulēšanās sindroms.

24.11.08 17:31

aizgāju pagulēt uz 15min, sapnī kāvos ar vampīriem, divus nogalināju, trīs uzradās vietā. pie kam visu sapni redzēju sevi no malas. kā televizorā. vampīru galvas niknumā piepūtās kā ķīniešu lākturi. citiem vārdiem, ellīgas šausmas.

23.11.08 23:56

tam, ka šodien visu dienu muļļājos apkārt vasaras riepām (kamēr par šo pārgalvību informētie radinieki to vien darīja kā grauza nagus), tomēr beigās pienāca savs atalgojums. kad plkst. 10 vakarā iestājos rindā, kas draudēja ilgt vismaz divas stundas, mani uzreiz pārķēra kāds rosīgs krieviņš, apsolīdams riepas nomainīt tūlīt, bez rindas. bez4pieci savā labticībā jau neko, uzreiz piekrita, un tik brauc līdzi, sekodams šaubīgajam labdarim pa tukšo un puteņaino rīgu, knapi iekustēdamies katrā krustiojumā un kaldams b-plānus, ja nu gadījumā beigās nākas cīnīties par savu dzīvību. taču laivaikā, galu galā viss, protams, bija lieliski - riepu maiņa paņēma labi ja 20 minūtes un montieris - iztapīgs jaunēklis bez tkrekla, taču ar atlēta figūru - bija pats foršuma iemiesojums. un, mīlīši, ar ziemas riepām atkal esmu kingā!

22.11.08 09:23

ziniet, tas skan šausmīgi, bet šodienas mizantropijas lēkmi man izraisīja brauciens kādu laiku nelietotajā sabiedriskajā transportā, konkrētāk, vilcienā no vecāķiem uz sarkandaugavu, pēc tam trolejbusā līdz centram. pārmaiņa ir tāda, ka cilvēki vairs tā nelūr kā senāk, tomēr redzējuši jau visādus ērmus. taču normālība vēl joprojām ir cieņā un godā. vai nu tas ir no grūtas dzīves vai no vēl kā, taču viss vilciena vagons šorīt bija pilns ar normāliem frīkiem. neizglītotiem, prastiem un neglītiem cilvēkiem melnās, brūnās un tumži zilās drēbēs (lasi: pufaikās), it kā ar krāsu jeb, prezīcāk, tās neesamību varētu noslēpt sejās ierakstīto. protams, tie nav īpaši laimīgi cilvēki, taču pašapziņas arī, kā redzams netrūkst. jo mēs esam latvieši, jo mēs esam stipri.

pusstundu mēģināju ar to vagonu identificēties, taču nekādi nesanāca. arhīvā uzgāju vienīgi žēlumu.

18.11.08 12:08

kardināls pujats taču ir tas pats centis ūbele!

17.11.08 22:29

par starorīgu šoka nav, taču vilšanās neizpaliek... zinu, ka tā nav labi sākt stāstu, taču vienmēr es gaidu, ka nu varbūt šoreiz būs, taču lielā daļā gadījumu nākas vilties. nav jau viss pilnīgs sūds - patīkami citādāka ir zemkopības ministrija, uz kuras projicētais ūdens un salūts būvei liek izskatīties tā, it kā tā pati ļodzītos. man dikti patīk skvēriņā pretim arsenālam (kā to vietu sauc? nekad neesmu zinājis) ugunslāpas, kur sildīt rokas. tāpat arī nacionālā teātra ideja projicēt izkrāsotu teātra ēku uz pašas ēkas ir jauks, taču to pilnībā nevar izbaudīt dēļ gaišajām ielu ugunīm. un bastejkalna kūūniņas ir kūūl, un pat operas strūklakas zilo kupolu no attāluma es vēl varētu pieņemt par labu (taču nekādā gadījumā no tuvuma) - jo šie objekti atstāj visvairāk telpas fantāzijai.

TAČU! visas dārgākās un pompozākās gaismas instalācijas, manuprāt, ir pilnīgas šits. sakiet man, kāpēc brīvības bulvārī jāsaliek dienasgaismas spuldzes un ko tās vēsta un kāpēc tās maksā TIK dārgi? un kāpēc vērmaņdārzā ir viss jāizgaismo jau atkal tik spilgtās krāsās? sauciet mani par konservatīvu, taču deru, ka grūti būs nepiekrist, ka šo jau esam redzējuši, un tā kā būtu laiks kaut kam jaunam. lielie bumbuļi arī tipa forši, taču tās PRO1 neglītās stalažkājas visu nojauc. un kādā sakarā kino rīga slīkst visās varavīksnes krāsās? koncepts? anyone? ja runa ir par pasaku valstības radīšanu pilsētvidē (?), tad imho pat harijā poterā ir gaumīgāka iluminācija.

taču, cik pagaidām esmu atskārtis, es izceļos ar nepopulāru viedokli, ka doma laukuma instalācija ir forša. mierīga, aplam vienkārša, taču mīļa. ja vien kārtējās redeļkonstrukcijas būtu nomaskētas, tad man patiktu tur uzturēties arī ilgāk.

jā, un jā, un jā, un cilvēkiem tāā patīk, un fočējas and all, jo violeta kinotātra ēka rajona ikdienībā noteikti ienes neparasto, un tas viss ir lieliski un es to atbalstu par visiem 100. tikai man žēl, ka lielisku izdevību izveidot ko inteliģentu ir vairumā gadījumu palaista garām.

PS. obligāti aizejiet uz gabrāna instalāciju anglikāņu baznīcā!

16.11.08 11:52

omes istabā skanošajā televizorā saklausīju valsts himnu, un nez kāpēc man uznāca raudiens. sakiet, tā ir rakstura īpašība vai vienkārši sliktas manieres justies labi un droši par šo dienu un savu tuvāko apkārtni, mājām, tuviniekiem, jo īpaši svētdienā, un vispār... taču tik ļoti pārdzīvot par man pilnīgi svešiem cilvēkiem?

12.11.08 15:36 - offtopic

lieliska lapa: www. skynet. lv
lielisks lozungs: communication is everything

acīmredzamais neticamais: mājaslapā nav kontaktu!

8.11.08 23:56

sauciet mani par jukušu, taču esmu novērojis sekojošo:

jau kopš pagājušā gada beigām pie manis atgriežas notikumi, cilvēki un iekšējās sajūtas, kuras kaut kur pagātnē biju pametis vai aizmirsis vai ar kuriem attiecības beigušās tāpat vien, bez īstām beigām un atvadām. un līdz ar tiem pagātnes rēgiem pie manis atnāk arī atmiņas par sevi un ap mani notiekošo attiecīgajā laikā. piemēram, nu jau gandrīz pirms gada es sāku fiksēt, ka ikdienā arvien biežāk pie manis atnāk bez4pieci, kam ir 14 līdz 16 gadi, kurš vasarā strādā salaspils botāniskajā dārzā vai vecāķu šašlikbārā cep kartupeļus frī, un aizņemās no kaimiņkafejnīcas motorolleri, lai aizbrauktu līdz vecmīlgrāvja benzīntankam pakaļ degvielai, ar ko pietiek tieši tik, lai atbrauktu atpakaļ. atmiņas, kas atgriežas, tūlīt ar iegūst kādu konkrētu formu un emociju, - līdz šim tās pastāvēja pašsaprotamības pauzē - tādā pašā, kādā ilgstoši uzturās vecāki un vecvecāki, pirms tiem piemetas nopietnas veselības problēmas un pašsaprotamības jauko ainu sāk kliedēt kaulainā. kas ir interesanti - daudzām atmiņām un vecajām sajūtām komplektā nāk arī nevilši satiekti cilvēki, ar kuriem tajā laikā dradzējos un kopā pavadīju laiku. nevienu citu gadu es neesmu tik daudz senu paziņu saticis. un tad atgriežas arī klasesbiedri, ar kuriem man atjaunojās kontakts, un tad arī labākie draugi no tā vecuma, ar kuriem pa īstam atkalsatikos tikai šogad, un tad, piemēram, šovakar satiku savu pirmo boifrendu, un, tikko kā pārbraucu mājās, tā e-pastā atradu ziņu no džeka, ar kuru krāpu to savu boifrendu. un - gribot negribot es atkal sajutos sazvērnieciski un reizē dīvaini. manu atdzīvināto atmiņu un sen neredzēto sajūtu atgriešanās ātrums ir nemainīgs, kas nozīmē, ka drīz jau es tikšos ar saviem kursabiedriem un tad ar tiem, kas nāca pēc tam, un pēc tam vēl ar tiem, ar kuriem es tiekos tagad, un pēc tam, visticamāk, būs 2012. gada decembris, un tad tikai viss pa īstam sāksies ;)

6.11.08 21:54

pēdējā laikā arvien biežāk izvēlos klusēt - un, ticiet vai nē, tā ir liela bauda.

6.11.08 21:07

tam, ka manai mightypelei ir bumbiņā iekļuvis sazinkas un skrollēt jebko iespējams tikai lejup, ir savas priekšrocības. jātrennē uztvere, jo visu var izlasīt tikai vienreiz. tāda kā kognitīvā disciplīna.

31.10.08 13:46

hm, hm. tik daudz plānu, tik maz rezultātu. tik daudz notikumu, tik maz pārmaiņu. un tā jau vairākus mēnešus.

(nez, ko es iesāktu, ja man ik pa laikam nepiemestos izteiktas paškritikas un pazeminātas pašapziņas viļņi)

28.10.08 11:27 - veidenbaums vs lnt hronikas



[info]veidenbaums vs Latvijas internetā parādījušies šokējoši attēli, kuros tiek apšauti cilvēki

[info]watt konstatē faktu un paziņo par to friendlistei

parādās vairākas replikas, pēc tam vēl dažas

un komentārs apollo, uz ko reaģē [info]dienasgramata un turpina tādā pašā garā.

28.10.08 11:03

vēl viens jautājums: vai kāds ir piereģistrējies torrentech.org un var man uzdāvināt ielūgumu? būšu neizsakāmi pateicīgs...

27.10.08 11:05

lūdzu, kāds sniedziet man gramatisko analīzi izteikumam "bez4pieci sakās esam gandarīts". paldies!

26.10.08 23:02

bļin, stulbais kronbergs. sapisa visu dienu, kas līdz šim bija itin jauka.

19.10.08 22:13

http://www.myspace.com/derclubofgore

11.10.08 09:27

kas jums ar tiem sapņiem? jau veselu nedēļu nespēju normāli gulēt, taču murgi, ko redzu, nav pārāk interesanti. lielākoties tie saistīti ar seksu vai arī ar notikumiem, kas notikuši iepriekšējā dienā vai gaidāmi nākamajā. bo-ring!!

10.10.08 14:02 - situācija

"jā, to esmu taisījusi es, tas ir manu roku darbs," priecīgi sauca baltā vilnas bitlovkā un aitādas vestītē tērpusies S., "Kremļa pasūtījums."

S., kas izskatās uz gadiem 60, taču pati apgalvo, ka viņai esot jau "ap 80", sēž pie tā paša galda, kur es, - brokastīs, pusdeinās un vakariņās -, jo ieņemt citas vietas nav ļauts, tikai ierādītās. Katram ir sava pārtika un oficiantes čeko, vai visi plānotie ir atnākuši, un, ja kāds nav, tad ceļ trauksmi. Vēl pie mana galdiņa sēž Teiču rezervāta strādnieks J. un stradiņa klīnikas intensīvās terapijas medmāsa M. J. mati izskatās kā ieziesti ar svietstu - taisni, plāni, nenosakāmā krāsā. M. ir diska trūce. S. visu mūžu likusi ciparnīcas VEF tālruņiem - visi VEF tālruņi ar apaļajām ciparnīcām izgājuši caur viņas rokām.

Mēs visi sekojam gidei pazemes bunkurā, septiņus metrus zem zemes, "no kuriem seši metri - betons, bet viens metrs - zeme." Tādiem vārdiem situāciju raksturo gide. Ievedusi mūs visus istabā ar daudziem telefona aparātiem, viņa iesāk: "Klausules varat necelt, tie ir atslēgti. Citādāk bērni un arī citi hm hm hm mēģina piezvanīt uz mājām." Izskatās, ka lūpas viņa ierullējusi uz iekšu, un vaigus no iekšpuses izpolsterējusi ar mandarīnu daiviņām. Mugurā viņai pēc 80. gadu galvenās grāmatvedes uzvedības kodeksa un etiķetes pašūdināts kostīmiņš. Kājās mūžīgās laiviņas, iejutusies tēlā. "Tiešā savienojuma ar Maskavu mums nav. Taču var piezvanīt uz NATO. Pasveiciniet Dž. no manis". Smejas viņa tieši tā: "hm hm hm".

Tālrunis, par ko S. iesaucās, atrodas orgnaiskā stikla kubā - lai PSRS nozīmītei uz ciparnīcas nepieaugtu kājas. Ar mums kopā ir vairāki vīrieši, kas vēlāk nav izdabūnami ārā no bunkura elektroģeneratoru istabas, divas mutīgas večas līkām mugurām ar štokiem (abām katrā rokā pa vienam), vīrietis šauriem pleciem taču bez zoda, kam dikti patīk katrā istabā iejusties kāda komunisma varoņa ādā, divas sievietes vēja appūstām sejām un gore tex vējjakās ar divgadīgu puišeli tā paša materiāla kombinezonā, divi vai trīs resni vīri ar raupjām, garām bārdām, uz kurām skatoties, acis pašas nevilšus sāk lūkoties pēc ēdiena paliekām, pāris maza auguma omes, kas neko nerunā, un vēl varbūt daži citi. Procesija ir varen raiba, taču, lai kā man gribētos iztēloties to par kandidātiem uz patveršanos aplūkojamajā bunkurā, man nekādi tas neizdodas.

Tā vietā ik dienas sapņoju, kā uz ūdensprocedūrām, inhalācijām vai masāžām ar mani kopā varētu doties pludmales volejbolisti vai sporta vingrotāji, taču nekā. Esmu vienīgais puisis spēka (spēka?) gados, pārējie ir vecīši, un vēl dažas meitenes ar tik ziliem riņķiem zem acīm, ka ar tām nemaz negribās iepazīties. tāda, lūk, situācija.

5.10.08 09:29

šonakt u. man iedeva kaut kādau narkotiku, ko var dabūt tējas maisiņos. maisiņš jāiemērcē krūzē uz pāris sekundēm, bet pēc tam vislabāk ir nevis dzert to brūngano tēju, bet gan vienx iekosties maisiņā. rezultātā viss, kas ir balts, sāka spīdēt ( pļavās auga dīvaini balti bumbuļi garos kātos), un es spiedzu no sajūsmas, cik viss kļuva mīļš un mīksts. u. kaut kur pazuda, toties uzradās k.p., ar kuru bučojāmies, pēc tam viņš pazuda un uzradās v.j., ar kuru bučojāmies, un kurš - tāpat kā divi iepriekšējie - kaut kur pret manu gribu pazuda, toties uzradās e.s., ar kuru bučojāmies. iedarbība ik pa laikam atslāba, tāpēc tik iekodos vēl un trips turpinājās. atceros, ka vairākas reizes pamodos, un, ja pulkstenis nemeloja, pirmā reize notika nakts vidū, bet pārējās ar vienmērīgiem intervāliem līdz pat rītam. un katru reizi tik pamodos no tā, ka iedarība bija atslābusi. tad piespiedu sevi iztēlē tik ar lūpām pieskarties šim brīnummaisiņam, ka atkal iemigu un sapnis turpinājās.

audio-pavadījums

26.9.08 22:02

man pašam liekas, ka esmu izkāmējis. jocīgi - svari man nepiekrīt.
Powered by Sviesta Ciba