10.4.09 11:43labi. apnikusi man tā dzīvokļu meklēšana, un te, pa lieldienām, tāpat viss šķiet apstājies. iešu darīt ko jēdzīgu - t.i., neko nedarīt - uz parku. |
4:56
Jaunākais
8.4.09 17:24pie morakāņiem apēdu kuskusu ar vistu pa eur4, uz sava skaistā velosipēda pārbraucu divus kvartālus līdz oranienßtrase, ellīgi foršajai oficiantei pasūtināju ekoloģisko bionādi, aizkūpināju ekoloģiski tīru cigaerti bez piemaisījumiem american spirit, un pusstundu neko nedarīju, kā jau tas pieņemts šeit, berlīnē - neko nedarīt. citudien izplājos gorlitzerpark netīrajā zālienā un vēroju cilvēkus. krūmu tuvumā sapulcējušās turku ģiemnes, cep gaļu uz pašu nestiem mangāļiem, pulka jauniešu mētā frisbijus, citi atnākuši vienatnē pažonglēt, citi mazās grupiņās ar džambjiem un bandolīniem - muzicēt, bet visi pārējie - nedarīt neko.atšķirībā no londonas, kur līdzīgi domājošie mēdz līdzīgi izskatīties, berlīnē katrs izskatās pilnīgi citādāk un ej nu saproti, kas viņiem patīk, ko viņi klausās, par ko viņi domā, un kam viņi tic. taču visi ir kopā, lielajā parkā, kas, lai arī pilns ar cilvēkiem, nerada pārbāztības sajūtu, kāda mēdz būt pludmalēs. arī pat tad, ja nenotiek saruna, acu skatiens stāsta par solidāru kopību: mēs esam šeit, jo šeit ir forši. laikam beidzot noticēju, ka palikšu ilgāk. |
4.4.09 15:48 |
28.3.09 21:50labi, vispār jau man ir savs viedoklis par visu šito, taču es to nevienam neteikšu. |
9.3.09 09:09te, pa mājām slimojot, laiku tomēr pavadu lietderīgi. esmu noskatījies sekojošas filmas:gusa van santa my own private idaho mihalkova 12 učitjeļa Пленный the mist fasbinera Die Bitteren Tränen der Petra von Kant un par filmu izvēli patiešām nesūdzos. ja kādam/kādai rodas jautājumi par stīvena kinga the mist, tad atbildēšu godīgi - par spīti pirmās pusfilmas iepriekšparedzamībai, otrā puse ir pārsteidzoši īsta un ticama un beigas - pavisam negaidītas. |
3.3.09 21:15ja nu kādam gribas paklausīties, kā skan krīze:http://kreidler-net.de/charts.html |
7.2.09 23:35tātad, interesantie notikumi sākās tad, kad stundu pēc pusnakts stūrēju savu melno velnu pa vecāķu prospektu tur, kur mežs stiepās abās pusēs, un tikai kreisajā knapi iesākas mājas, kurās vismaz pa naktīm neviena nomodā nav. var, protams, arī gadīties, ka tur vispār neviena nav. tiktāl viss it kā mierīgi, ja neskaita visu ceļu pamazām augošo nelabumu un neuzmācīgu taču visai nepatīkamu reiboni. centos neaizmigt.pēkšņi, acs perifērijā kaut kas notika, pātraucot tik pazīstamā ceļa vienmuļību - no meža izskrēja mazs un melns kaut kas un atsitās pret mašīnas bamperi, vai varbūt es pat tam pārbraucu pāri. bija atsitiens un troksnis, un tādā situācija kā šī es biju pārāk inerts, lai adekvāti novērtētu, kas notiek. skaidrs bija tikai viens - avārija bija notikusi un man lēnām atausa, ka esmu sabraucis melnu kaķi. savā mūžā pirmo. brīdi pagaidījis, lai elpa nomierinās, paskatījos sānu spogulī, pabraucu nedaudz atpakaļ un izkāpu no mašīnas. sāku kaķi meklēt - uz ceļa, meža puses grāvī un māju puses sētmalē. bet kaķa nebija. biju pat aizdomājies, vai tik nav aptinies ap riteni. tā taču gadās - jā, jā! - man kāds stāstīja, ka ziemas rītā, piešķiļot aizdedzi, dzirdējis bļāvienu - ģeneratora siksnā bijis samalts kaķītis, kas tur ielīdis sildīties. un tieši atmiņas par šo stāstu manu nelabumu tikai pastiprināja. piecēlos, nopurināju asfalta putekļus, it kā censdamies nopurināt visu šo situāciju. ceļš bija pārredzams, pilnīgi tukšs. tad no meža iznāca balts šunelis. akurāt tajā pašā vietā, no kuras pirmīt bija izlecis melnais kaut kas. tāds mazs, plušķains šunelis, un stāvēja tur, ceļmalā, pāris soļu attālumā no manis. it kā nekas nebūtu noticis. skatījās virsū, tad pagriezās un aizgāja. pārvarējis pārsteigumu, kurā nebija ne jausmas no bailēm vai aizdomām, devos šunelim līdzi pa taciņu, kas veda atpakaļ mežā. acis vēl nebija ar tumsu apradušas - saskatīju tikai nomīdītu ledu uz takas, knapi pamanīju zemē ieraktus pret-džipu bluķus, visādu bālganu drazu, kas mesta ārā pa automašīnu logiem. es tikai sekoju baltajam, teju luminiscējošajam plankumam, kas priecīgi skrēja dziļāk mežā. to “priecīgi” es, protams, piedomāju klāt. īstenībā nemaz nevarēja patiekt, vai tas skrēja vai stāvēja uz vietas, vai varbūt tas atradās pavisam ārpus telpas - līdzīgi kā zvaigznes, kas sāk lēkāt, raustīties un mirgot, kad tām ilgāku laiku pievērš pārlieku uzmanību. taču baltais apveids man priekšā palīdzēja noturēties uz takas un tik veda mani uz priekšu (par to, kas es pārvietojos, nevarēja būt ne mazāko šaubu) arvien tālāk no ceļa. es atcerējos, ka atslēgas biju atstājis aizdedzē. brīdi apstulbu, taču mieru atguvu ātrāk nekā varētu gaidīt. nu un, - sāku čukstus runāt ar sevi - neviens šajā laikā neiedomāsies pārliecināties, vai durvis mašīnai vaļā. uz ceļa taču neuzradās neviena dzīva dvēsele visu to laiku, kamēr meklēju kaķi. to sasodīto kaķi, kas varbūt vēl ir dzīvs. un kas varbūt nemaz nebija kaķis, bet kāds vēja pūsts pikucis vai pampaks, kas pats sev par pārsteigumu pacēlies gaisā. nav izslēgts, ka tas bija kāds zemu lidojošs putns - mednis vai rubenis. nē, putns tas nebija, pārāk... pārāk kaķisks. taču var gadīties, ka tur vispār nekā nebija - ne kaķa, ne pikuča, ne rubeņa. jau visu ceļu biju juties nedaudz dīvaini, varbūt pat man uzcēlusies neliela temperatūra. bija atgriezušās sāpes mugurā un labajos sānos. un nez kāpēc, - es jau runāju balsī - pirms došanās ceļā biju izsmēķējis trīs cigaretes. tiešām, pēdējā laikā es smēķēju par daudz, un vispār esmu kaut kur pazaudējis elementāru empātiju, jo tik bieži sanācis būt neiecietīgam pret mājiniekiem. trakākais - es pat tagad nejutu žēlumu pret to nabaga kaķi. esmu kļuvis savā ziņā trulāks, atsvešinātāks un rezignētāks, neglābjami tuvodamies dzīvē vīlušamies vecpuiša skumjajam stāvoklim... tfu - nospļāvos un spēji apstājos. baltais plankums bija pazudis. mežs apkārt bija ļoti kluss. ne skaņas galotnēs, ne skaņas uz zemes, gaiss nekustējās (tātad, tad nebija vēja pūsts pikucis!), bija kļuvis siltāks. piķa melnumā saredzēju koku apveidus, taču ledus uz takas vairs nebija pamanāms. uz radzenes mirguļoja tumsas CMYK, tāds sniedziņš, kāds vienmēr līst ap vienradžiem un ir pamanāms arī situācijās, kad pirkstiem stiprāk uzspiež uz plakstiņiem. nelabums bija kaut kur pazudis, un es pievērsos ņirboņai, jo nekā cita sakarīgāka nevarēju izdomāt. ceļš bija tālu, un šeit tiešām bija silti. pufaiku steigā biju pametis mašīnā vai arī novilcis pirms noliecos uz asfalta, taču tagad nemaz nejutu tās trūkumu. uz brīdi es pat iedomājos, ka kaut kur sisina sienāzis, un, ja nedaudz piepūlēju iztēli, smalko šušināšanu varēju saklausīt. tā es stāvēju, klausījos un skatījos savā iztēlē, aizmirsis par melno kaķīti un balto sunīti. prāts vēl ik pa laikam mēģināja uzstāt, apgalvot, izteikt šaubas, ieteikt risinājumu, prātuļot, iztirzāt un vārīties savā sulā, bet man tas vairs nelikās svarīgi. savu uzmanību biju pilnībā pievērsis atklājumam, kas norisinājās un pats no sevis atklājās manā priekšā: kaķīša un sunīša nemaz nebija, tāpat kā nebija šīs situācijas, bija tikai kaut kāds stāsts, kuru kāds stāsta un es klausos. acu priekšā musturos izklājās īstums pret izdomu, melnais kaķītis pret balto sunīti (vai otrādi), ziemas aukstums pret meža siltumu, es pret šo situāciju, mana šībrīža atziņa pret visu, kas ir bijis, un visu, kas būs. viss, kas ir, pret visu, kā nav. lūk, - es atkal biju nemanot sācis runāt balsī - šī ir vienīgā doma, vienīgais attēls, kam saredzu jēgu. šī ir doma, kas sevī pašu jēgu ie-mie-so, jo tikko kādai domai ar nolūku piešķiru jēgu, tā doma pazūd un uz brīdi paliek tikai tās nozīme, taču tā vienmēr saputrojas pati sevī un kļūst atpakaļ par neko. tikai apzinoties mūžīgo nosacītību un absoūta neeksistenci ir iespējams paturēt jēgu un nozīmi dzīvu. tad nav vairs nekā, - es kliedzu - nav vairs nekā, par ko būtu jēga runāt vai stāstīt, domāt un uztraukties, saprast vai nesaprast, lemt, spriest un uztraukties. nav vairs nekā, ir tikai tīra būtība, atbrīvota no jebkādām saistībām ar jēdzieniem un faktiem, ir tikai tīra būtība! ir tikai tīra būtība un vēl līdzjūbība. es vairs nespēju padomāt, es biju pārkarsis, krūtis plēsa pušu kā ar nažiem. es sāku raudāt bez asarām. gārgt un locīties, un klepot. es jutos tik brīvs! *** plaukstas sataustīja skujas un aukstas pērnās lapas. tūlīt arī mugurā iepūta ziemeļaustrumu vējš - ziņās teica, ka būšot ziemeļu ziemeļaustrumu vējš, tāpēc es zināju, kas tas ir. mani zaļie džinsi noteikti bija netīri. uz ceļa, kas, spriežot pēc skaņas, nebija tālu, norisinājās šņācoša un dūcoša, nomierinoša rosība. nodrebinājos no aukstuma un devos uz mašīnu. |
27.1.09 09:21forša nakts, vai ne? sapņoju, ka ir manas dzīves pēdējā diena un es to apzinos. visu to dienu dzenāju rokās vienu cilvēku, un, kad biju to saticis, kaut kādā trepjutelpā, tad neko nepaguvu pateikt, jo bija mirstamā minūte pienākusi. miršana gan nebija neko sarežģīta. no visām malām sāka plūst ūdens un es pārvērtos par medūzu. un - galvenais - kļuva tik labi, ka pamostoties sajutos tik slikti, it kā būtu nenormāli slims. |
26.1.09 09:24šorīt pārlasu vakarnakt uzrakstīto. ārprāts, neesmu pateicis ne daļu no tā, ko gribēju un vajadzēja pateikt. ek. |
26.1.09 01:34aizgāju gulēt pusdeviņos un - likumsakarīgi, hā hā - pamodos vienpadsmitos ar kārtējo nosapņoto deja vu (kaut kad jau laikam par to rakstīju - tas ir tā, ka pamostoties pilnīgi skaidri zinu, ka to pašu sapni esmu redzējis arī agrāk, taču trūkst jebkādas informācijas par to - kad. kas nozīmē, ka arī šo deja vu - visticamāk - esmu nosapņojis.). lūk, svaidoties gultā kaut kādā nervu karsonī, sāku pārcilāt dažādas pēdējā laika personiskās aktualitātes, par kurām tā kā būtu bijis nepieciešams ierakstīt šeit, taču sajūta, ka tas tiešām būtu nepieciešams, kaut kā izpalikusi. tad nu ķēros uzreiz pie grūtāka jautājuma - kāpēc.ir vairāki nelieli iemesli un vairāki liel. no nelielajiem var minēt ot, ka bez4pieci identitāte, kas, lai arī ne visai zināma, tomēr ir izgājusi ārpus cibas (lietoju šo pseidonīmu citās sabiedrisko tīklu vietnēs, arī tajās, kur var viegli uzzināt manu īsto vārdu). lai arī biju drošs par pretējo, zināma atpazīstamība (vai tās iespējamība) ir atņēmusi pievielcību atklātībai, ar kādu rakstīju senāk. turklāt personības un ar to saistīto gļuku - autisma, iekāres, mizantropijas u.c. - dekonstrukcija man vairs neliekas tik interesanta. cibā esmu sastapies ar dažām savām īpatnībām negaidītos apstākļos, dažas no tām - piemēram, savu it kā autismu - ar cibas palīdzību esmu pārbīdījis pašapziņas bilancē no kredīta uz debetu. lai arī šo psihoterapijas klišeju - pārvērst kaunu lepnumā - neko īpaši necienu, šī transformācija ir noņēmusi paprāvu uzmanības slogu no paša īpatnībām un devusi brīvu jaudu pievērsties kaut kam ārpus manis. no lielajiem iemesliem noteicošais ir zināma vecuma sasniegšana, kad lēnām sāk ieslēgties apziņa par katra mūsu “es” spēju būt apbrīnojami permanentam un inertam. tas momentāni noved pie secinājuma, ka eksistē tāda vienmēr aktuālo, stand-by režīmā risināmo tēmu kopa, par kuru kādam stāstīt ir ne vien garlaicīgi, bet pat nevēlami. dažādu sliecību un fobiju musturi ne jau visu laiku ir jaunatklāti un interesanti. faktiski, vienreiz fiksēti tie jau nokļūst šajā viltīgajā stand-by režīmā, kas ļoti līdzinās situācijai, kādā nonāk katrs, kas, sastāsījis visiem draugiem par saviem plāniem, krasi zaudē vēlmi vāvuļot, kad plāni sākuši ļodzīties, vai, ja tie nav devuši rezultātu. vecumam līdzi nāk atziņa par “es” spēju demonstrēt apbrīnojamu pretrunīgumu, kas vistiešākajā veidā pretnostājas apziņas (vismaz manējās) sapnim par līdzsvarotību un kontroli. pēdējo divu mēnešu laikā dažādu iemeslu dēļ man ir bijusi izdevība pavērot dažu citādi visai apdomīgu un loģisku vīriešu nespēju kaut jelkā iegrožot savu savādo rīcību, kurai par iemeslu ir nespēja apzināties un internalizēt greizsirdību, iekāri, nogurumu, vilšanos u.c. it kā pavisam vienkāršus impulsus. manā skatījumā tas ir - protams, protams, mačo vīriešiem jo raksturīga parādība - nožēlojams infantilisms, un šī atziņa slāpē manu vēlmi līdzīga rakstura problēmas risināt publiski. savas personas publiskās robežas šajā jomā esmu atvilcis atpakaļ līdz ādai, neļaujot pat tuvākajiem draugiem uzzināt par saviem gruzoniem. taču, ja gadījumā vēl kāds domājat līdzīgi, tad nekādā gadījumā šādi nedariet - ir pārāk vienkārši nobraukt otrā grāvī, būvējot veiksminieka stāstu uz draugu vēl saglabātās atklātības par savas iekšējās pasaules ēnainajiem stūriem. par ko arī esmu saņēmis pamatotus pārmetumus. nedaudz paturpinot par iekšējo pretrunīgumu - pagājušā gada saskarsmes pieredze ar igauņu horeogrāfu un tam sekojošie psihoterapijas seansi man atklāja vienu no manas uz ciešanām un paštīksmināšanos būvētās personības atslēgām, proti, ciešo simbiozi starp bēdām un prieku, kas manā gadījumā - hā hā - bija rezultējusies (un nostabilizējusies) priekā par bēdām. apzinoties šo - kā vēlāk sarunās ar citiem līdzīgajiem - nemaz ne tik neparasto rakstura iezīmi un vērojot, ar kādiem slēdžiem tā tiek ieslēgta un, protams, meklējot, ar kādiem slēdžiem to izslēgt, atradu arī daudz citas, tā sacīt, pa tām pašām sliedēm braucošas drezīnes. vienlaicīgi nāca ne visai patīkama konfrontācija ar manu pāri malām plūstošo vēlmi tikt pamanītam, būt atšķirīgam, atzītam un ievērotam. long story short - sāku nicināt abus šos gļukus, taču pats šo kūleni biju kaut kā palaidis garām, līdz atkal bija jānāk kādam citam notikumam, kas pievērsa manu uzmanību nu jau vairākos stāvos uzaugušajam rekursīvajam pašnoliegumam, kas - līdzīgā manierē kā mačo vīriešu sirdi plosošās kaislības - man nudien neliekas stāstīšanas vērts. šoreiz gan vairāk tāpēc, ka, zaudējot ticību apzināta pašnovērtējuma ilgtspējībai, esmu zaudējis ticību valodai kā pašreflekcijas līdzeklim. citiem vārdiem - jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. taču ne bez iemesla. šis ieraksts top ciešā sakarībā ar sīpola lobīšanai līdzīgo ticības(?) krīzi, kas, paralēli finanšu un ekonomiskajai, norisinās šaipus ādas. zaudējot ticību politiķiem, esmu zaudējis ticību politikai. zūdot ticībai latvijas spējai pašnoteikties, zudusi ticība latviešiem. un tādā garā. lielos vilcienos, es arī vairs neticu tam, ko daru. brīžos, kad vairs neticu tam, ko redzu un dzirdu, vienīgā reakcija ir uzjautrinājums, taču ir arī brīži, kad neticu tam, ko domāju, un tad nereti saķeru aukstas tirpas. kontekstā ar manas mūžīgās joprojām nediagnosticētās nervu/aknu kaites simptomātiku tas nav nekas neparasts, taču pēdējā laikā arvien biežāk ir situācijas, kad sarunu nākas pārtraukt, jo nesaprotu, ko sarunu biedrs saka. skatos uz muti, dzirdu skaņas, bet tās galvā neveido jēgu. jēga nereti pazūd arī tajā, ko saku pats, un gadās pat veselas tādas dienas, kad jēga pie manis neatgriežas, un es to vien daru kā runāju kaut ko, kam pats neticu. daru kaut ko, kas apziņā neveido pat attālu nojausmu par to, kas tas ir, ko es daru. redzot, cik nepastāvīga ir jēga un nozīme, nemaz nerunājot par bezjēdzīgo “sajūtu” vai pavisam ķecerīgo “apjausmu”, loģiskā kārtā zūd arī interese par visām šīm... parādībām. manī saglabājas ticība tam, ko es satieku mežā vai ko es sasniedzu meditējot, taču tā kā man vairs nav uzticamu izteiksmes līdzekļu, lai par to pastāstītu, nav arī nekādas jēgas par to rakstīt cibā. jebkuru komunikāciju (brīžos, kad jēga negaidīti piestāj manā pieturā) esmu sācis uztvert kā abstrakciju, nereti - lieku. interesanti, ka tieši tas man ir tik daudz palīdzējis saskarsmē, veidojot to dzīvāku un nepiespiestāku, vēloties acu skatienu, situācijas smaržu un noskaņu, pieskārienus, pieklājību... vārdu sakot, visus šos personiskās realitātes bezjēdzīgos, krančainos, sentimentālos klamburus, kurus ir vērts izdzīvot un nepierakstītus aizmirst, lai atcerētos tad, kad jēga liksies vēl 100x nesvarīgāka. nu, tā - īsumā. |
22.1.09 18:08eu, bet šitais ir kalvītis! es viņu uzreiz atpazinu! jaka tieši tāda pati un acis arī! izspļauts! |
22.1.09 10:36eu, kur ir palikusi grupa "svešie"? |
14.1.09 12:24 - visiem tiem, kas vakar nebija un tagad spriež pēc tendenciozas vizuālo materiālu izlases medijosesot klāt t.s. grautiņos un sadursmēs ar policiju, pamanīju, protams, i piedzērušos, i cilvēkus no rajona, i krievus. taču iedzeršana aukstā laikā ir pilnīgi likumsakarīga, krievu klātbūtne nemaz nebija TIK jūtama, kā par to raksta. un cilvēki no rajona bija vissolidārākie. krievi sauca "lat-vi-ja!" un daži ar mainīgiem panākumiem centās komunicēt latviski. visi kopīgi smējāmies par jokiem, kas tika mērķēti uz policistu ķēdes pusi.jā, par policistiem, starp citu. visi, ar kuriem izdevās parunāt un ar kuriem runājuši mani draugi, atzina, ka īstenībā jau ir mūsu pusē. paši policisti ietieca iet demolēt šlesera māju nevis vecrīgu, kas, protams, būtu jēdzīgāk. un - goda vārds - es saprotu tos, kas iemeta pa bruģakmenim saeimā. latvijas balzams atkopsies, bibliotēka arī. |
13.1.09 02:36lasot tribīnes rakstu un to, ar kādu frekvenci palielinās mīnuspunkti pie komentāriem, rodas iespaids, ka tie tur parādās visai organizēti... |
13.1.09 00:17 - padod tālāk draugiem, ieliec meilinglistēs, izplati!iedomājieties! daudz, daudz latvijas iedzīvotāju. kopā saspiedušies. gari ģīmji, drūmas virsdrēbes. nothing special: krīt slapjš sniegs, dzied ieva akurātere, garas runas, visi kurn.nafig!! turpat aiz stūra revolūcija ir tīrā izklaide! nāc plkst.17:00 uz laukumu pie pēterbaznīcas ieejas, līdzi ņemot radiouztvērēju sev un draugam. skanot muzikālajam pavadījumam FM 93,1 frekvencē, iedejosim krīzē ar prieku un nodejosim valdību mīkstu! deju virpulis pa vecpilsētas ielām! apbruņojies ar prieka atribūtiku (pretkrīzes kostīmi, tualetes papīra serpentīni, bungas un stabules, ķiploki un ziedi, ziepju burbuļi un babuļi, putukrējuma pūšamie aerosoli, riekstu sviests un trafareti). priekšlikumi uzsaukumiem: nodejo valdību mīkstu! dejo ar pingvīnu! iedejo krīzē bez maksas! latvieti, nesapisies! izpis pingvīnu sevī! nepis pingvīnu sevī! pingvīni šokā! godmani uz antarktīdu! šleseru uz antarktīdu! visus uz antarktīdu. zatleru uz īslandi! jāmaina atslēga - ko citu? bez mīlestības negriež NAZIS ASS! lieciet mierā mieru! dabu par valdību! dodiet pauzi! dodiet! |
11.1.09 17:16klau, bet ausis nebeidz džinkstēt! |
11.1.09 14:22forši, ka brīdī, kad janvāra melnums sāk jau iedarboties uz pašapziņu, notiek tā, ka kopā ar draugiem var baudīt tiešām kvalitatīvu izklaidi 10 stundu garumā, izdejojoties un izālējoties tā, kā jau sen nav bijis. mani draugi, es jūs mīlu un lepojos ar jums. |
27.12.08 00:17A. KlēversTĀ VIŠ I... Kad mēs bi joun un šnābs bi lēts, Un televīzer skaidrāk rāde, - Ta gan tāds briesems nenotiek, Kas tik dikt veselībe skāde. Nu jūs zin, ka loukes kultūr Pa ab gal tagad iekše štopes, Bet kas pa vecam dzers aiz stūr, To vaņģes un pe koun stab klopes. Es nupat atnācs bi no dārb Un bišķiņ atlaides uz dīvan, Ka edrāž siev un uzsouc skārb, La es pa fiksam sakop sivan, Jo šovakar uz koncert klube Mums jāiet, vo tur lūst vo plīst, - Cik tas i trak, ka beidzame laike Mēs joune māksl nepazīst. Mūs klubs bi pills, knap dabe viets, Viss kaimiņ klāt, pat viens otrs svešs. Uz skatuv tik pulk drāts i savilkts, Ka sētstvide, kad žout grib veš. Un ta viņ nāc un ta lik vaļe! ... Zin, šitāds dumps vis nav pa jok, - Pa priekš plīs rūts, ta aizkar zaļe, Un peicāk nobir laps no kok. Es tik rītpūs atsāk dzirdet, Siev laikam rūdīts, - tam nekas, Bet no tās reizs mums a to māksl Vairs īst lab kope nesapas. |
27.12.08 00:03 - no ziemassvētku repertuāraAlant VilsPagast Meitan Vecsāt Eļļuks - smuks kā leļļuks, Baņģev Lieniš - meds un pieniš, Lūlik Očans - slinks kā gočans, Jaunmāč Vēriš - nāvīgs tēriš, Popan Griečans - sākrst kā biečans, Apšod Ievuks - maktens sievuks, Lācre Mīlans - peld kā pīlans, Vecmāč Zentiš - ber kā ventiš, Ruzeļ Minniš - rožains ķinniš, Priežkaln Sopans - divstāv copans, Pasre Jūliš - veltigs pūliš, Rīdznik Linčans - glodigs minčans, Vēlag Valliš - cīreļ tralliš, Zievad Čiepans - mūžīgs tiepans, Tīrpor Lovīz - pagast ovīz, Ōgstup Mudiš - med kā pludiš, Mūlik Almiš - izdils salmiš, Plietiņ Kačans - pabrangs pačans, Laidre Ainiš - pakrūts vainiš, Bestnik Lučel - gatav pūčel, Kale Trūtiš - mūžīgs brūtiš, Siseņ Ediš - sierds kā lediš, Vecbrūn Lībans - tik tāds bībans, Pavenš Lilliš - tidridrilliš! Žip un dreij un, ro, kā šeitan i gandrīz vis pagast meitan - vis i jok u vis i lab, kāds nu kuram vien tas dab, Bet kas pateiks man, Dies sodes, kur tas elligs vecens rodes? |
24.12.08 12:28šorīt visi četri mājas kaķi smaržo pēc piparkūku mīklas, kas visiem četriem mājas kaķiem arī garšo. |
20.12.08 23:08kā gadījās kā ne, šodien atklāju slēpjusezonu. svaigs sniegs, ārā silts, vienīgi ar ātrumu 0C temperatūrā pašvakāk. taču lecieni uz tramplīna bija tīri ok. prieks, sniegs.atpakaļceļā LR1 raidīja raidījumu par nezkur salasītiem krūmu dzejniekiem, un, jāsaka, ir tur pērles, ir. ne kurš katrs varētu uzrakstīt garu jo garu dzejoli par pingvīniem (!), draudot tiem ar dieva dusmām un nolādot tos par viņu spītību. |
17.12.08 15:26vai kādam ir kādā sakarīgā kvalitātē 2006. gada krievijā veidotā dokumentālā filma Voda?tā man ļoti nepieciešama... jau iepriekš paklanos! |
16.12.08 10:28nu man arī ir pienācis laiks nelielai devai ekhibicionisma...( skatīt šeit ) |
15.12.08 15:56protams, ne jau lietuvietis un ne igaunis, pat ne vācietis vai anglis. tuvāku lokāciju viņš nevarēja atrast. ieradās no jaunzēlandes, nošarmēja mani līku un aizbrauca. |
14.12.08 21:24es ticu, ka mīlestība uzvarēs ;) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
10.12.08 23:32visi mirsim -- ja kas.arlabunakti. iešu ka lasīt tūves jansones vasaru. neticami īsti un sirsnīgi stāsti, un es nebeidzu vien lasot domāt par skuku. speciāli lasu lēnām - katru vakaru pa vienam. līdzšinējais favorīts ir tas, kurā nopietns strīds par dievu un enģeļiem, un elli tika atrisināts, iemācoties dziesmiņu par kakām. |
10.12.08 23:10 - man atkal ir pesteļojamais garastāvoklistātad: visi lēnām taču nenovēršami jūk prātā, naudas kļūst mazāk, draugu, kā izskatās, arī, un gan jau ka ģmo latvijā mierīgi ieviesīs (par spīti cilvēku viedoklim), kā arī pieņems ekonomikas "glābšanas plānu", kas neko citu kā vien lielākos parādos latvijas iedzīvotājus neiedzīs, resnie cūkas vēl bik uzēdīsies, jau visai drīz cilvēki zaudēs pēdējās tikumības paliekas un kārē pēc seksa vēl liela daļa sajuks prātā vai dabūs neārstējamas slimības, un vispār visi slimos ar īpatnējām un nediagnosticējamām slimībām, kas radušās no pārlieku lielā stresa un ikdienā lietotās pārtikas, kas arvien mazāk satur kādas derīgas vielas, rezistences rezultātā atgriezīsies un pastiprināsies dažādu baktēriju izraisītu slimību pandēmiijas, bakas, holēra, tuberkoloze un mēris, vides piesārņojuma rezultātā dzims arvien vairāk bērnu ar kroplībām (jau tagad 1/10 piedzimst ar izmērāmām novirzēm), sāksies kari dēļ pārtikas un dzeramā ūdens, izkūstošā grenlande atdzesēs golfa straumi un eiropā pāris gadu laikā iestāsies nākamais leduslaikmets, un tad nu gan, tad gan mēs vellu redzēsim.bet pagaidām viss ir itin mierīgi. finanšu krīzes ir bijušas arī senāk un nevajag izlikties, ka ar mūsu niecīgo eksportu latvijas IKP cietīs vienīgi dēļ pasaules sarūkošās ekonomikas. savā sulā pavārīsimies un vēl uz kādu brīdi gan jau visi atgūsies. vēl uz kādu brīdi. |
10.12.08 11:41 |
Powered by Sviesta Ciba