pie morakāņiem apēdu kuskusu ar vistu pa eur4, uz sava skaistā velosipēda pārbraucu divus kvartālus līdz oranienßtrase, ellīgi foršajai oficiantei pasūtināju ekoloģisko bionādi, aizkūpināju ekoloģiski tīru cigaerti bez piemaisījumiem american spirit, un pusstundu neko nedarīju, kā jau tas pieņemts šeit, berlīnē - neko nedarīt. citudien izplājos gorlitzerpark netīrajā zālienā un vēroju cilvēkus. krūmu tuvumā sapulcējušās turku ģiemnes, cep gaļu uz pašu nestiem mangāļiem, pulka jauniešu mētā frisbijus, citi atnākuši vienatnē pažonglēt, citi mazās grupiņās ar džambjiem un bandolīniem - muzicēt, bet visi pārējie - nedarīt neko.

atšķirībā no londonas, kur līdzīgi domājošie mēdz līdzīgi izskatīties, berlīnē katrs izskatās pilnīgi citādāk un ej nu saproti, kas viņiem patīk, ko viņi klausās, par ko viņi domā, un kam viņi tic. taču visi ir kopā, lielajā parkā, kas, lai arī pilns ar cilvēkiem, nerada pārbāztības sajūtu, kāda mēdz būt pludmalēs. arī pat tad, ja nenotiek saruna, acu skatiens stāsta par solidāru kopību: mēs esam šeit, jo šeit ir forši.

laikam beidzot noticēju, ka palikšu ilgāk.