ziniet, tas skan šausmīgi, bet šodienas mizantropijas lēkmi man izraisīja brauciens kādu laiku nelietotajā sabiedriskajā transportā, konkrētāk, vilcienā no vecāķiem uz sarkandaugavu, pēc tam trolejbusā līdz centram. pārmaiņa ir tāda, ka cilvēki vairs tā nelūr kā senāk, tomēr redzējuši jau visādus ērmus. taču normālība vēl joprojām ir cieņā un godā. vai nu tas ir no grūtas dzīves vai no vēl kā, taču viss vilciena vagons šorīt bija pilns ar normāliem frīkiem. neizglītotiem, prastiem un neglītiem cilvēkiem melnās, brūnās un tumži zilās drēbēs (lasi: pufaikās), it kā ar krāsu jeb, prezīcāk, tās neesamību varētu noslēpt sejās ierakstīto. protams, tie nav īpaši laimīgi cilvēki, taču pašapziņas arī, kā redzams netrūkst. jo mēs esam latvieši, jo mēs esam stipri.

pusstundu mēģināju ar to vagonu identificēties, taču nekādi nesanāca. arhīvā uzgāju vienīgi žēlumu.