sauciet mani par jukušu, taču esmu novērojis sekojošo:

jau kopš pagājušā gada beigām pie manis atgriežas notikumi, cilvēki un iekšējās sajūtas, kuras kaut kur pagātnē biju pametis vai aizmirsis vai ar kuriem attiecības beigušās tāpat vien, bez īstām beigām un atvadām. un līdz ar tiem pagātnes rēgiem pie manis atnāk arī atmiņas par sevi un ap mani notiekošo attiecīgajā laikā. piemēram, nu jau gandrīz pirms gada es sāku fiksēt, ka ikdienā arvien biežāk pie manis atnāk bez4pieci, kam ir 14 līdz 16 gadi, kurš vasarā strādā salaspils botāniskajā dārzā vai vecāķu šašlikbārā cep kartupeļus frī, un aizņemās no kaimiņkafejnīcas motorolleri, lai aizbrauktu līdz vecmīlgrāvja benzīntankam pakaļ degvielai, ar ko pietiek tieši tik, lai atbrauktu atpakaļ. atmiņas, kas atgriežas, tūlīt ar iegūst kādu konkrētu formu un emociju, - līdz šim tās pastāvēja pašsaprotamības pauzē - tādā pašā, kādā ilgstoši uzturās vecāki un vecvecāki, pirms tiem piemetas nopietnas veselības problēmas un pašsaprotamības jauko ainu sāk kliedēt kaulainā. kas ir interesanti - daudzām atmiņām un vecajām sajūtām komplektā nāk arī nevilši satiekti cilvēki, ar kuriem tajā laikā dradzējos un kopā pavadīju laiku. nevienu citu gadu es neesmu tik daudz senu paziņu saticis. un tad atgriežas arī klasesbiedri, ar kuriem man atjaunojās kontakts, un tad arī labākie draugi no tā vecuma, ar kuriem pa īstam atkalsatikos tikai šogad, un tad, piemēram, šovakar satiku savu pirmo boifrendu, un, tikko kā pārbraucu mājās, tā e-pastā atradu ziņu no džeka, ar kuru krāpu to savu boifrendu. un - gribot negribot es atkal sajutos sazvērnieciski un reizē dīvaini. manu atdzīvināto atmiņu un sen neredzēto sajūtu atgriešanās ātrums ir nemainīgs, kas nozīmē, ka drīz jau es tikšos ar saviem kursabiedriem un tad ar tiem, kas nāca pēc tam, un pēc tam vēl ar tiem, ar kuriem es tiekos tagad, un pēc tam, visticamāk, būs 2012. gada decembris, un tad tikai viss pa īstam sāksies ;)