Mīlēt var tikai cilvēkus

Ak dievs, kā es mīlu sevi. Es zvēru, ar manu pašmīlestību šobrīd pilnīgi pietiek, lai iekrāsotu debesis cēli purpursārtā krāsā un nepārredzamu platību man apkārt pārvērstu tik nevaldāmi skaistā kalnu un ieleju ainavā, ka visšķīstākajām, cildenākajām eņģeļu meitenēm - kādām piecsimts vismaz - acīs sariestos spēja uzbudinājuma asaras un viņas sāktu nevaldāmi šņukstēt eiforiskā pārdzīvojumā. No manis staro tik pirmatnēji tīrs miers, ka gaiss man apkārt viz sīkos žilbinošos kristāliņos. Es gribu, lai viņas, ar visu savu esenci man atdevušās būtnes, mani glāsta un ieaijā visdziļākajā miegā, visneierobežotākajā, nesatricināmākajā bezsapņu eksistencē, veltot visus savus līdz metafiziskai pilnībai novestos talantus manai pelnītajai atpūtai - lai viņas spēlē savas arfas un flautas; žūžo klusās, tūkstošslāņainās balsīs, lūkojoties maigi manā rāmajā sejā cauri trauslām, garām skropstām, kā spējīgas vienīgi pašu pirmo reizi iemīlējušās nevainīgas meitenes. Šo valdzinošo jūtu fokusā es justos pilnīgi adekvāti. Ak, kaut man nenāktos pamosties! Man atkal vajadzēs vēl vairāk.

Es gribētu būt marodieris. Es gribētu klīst pāri milzīgam kaujas laukam, kurš būtu klāts līķiem, izdegušām, granātu izdangātām bedrēm, saplosītiem, pārogļotiem kokiem un saspridzinātu kara tehniku, no kuras celtos biezas dūmu vērpetes. Debesis būtu augstas, taču smagas, apmākušās; mākoņi būtu necaurredzami un nokvēpuši melni, tajos atblāzmotos versmojošās liesmas, kas vietumis plaiksnītu nepārredzamajā klajumā. Kaut kur tālumā dunētu artilērija, taču tā vairs neattiektos uz mani - tur ienaidnieks bīdītos arvien dziļāk un dziļāk manā pusē - es staigātu pa zaudētu zemi. Neredzētu nevienas dzīvas dvēseles; neredzētu nekādas cilvēciskas kustības. Dažviet gan rāpotu kāds sakropļots ķermenis, tuvu pie zemes arī lidinātos kraukļi, meklēdami sastingušas acis, ko izknābt. Es būtu tieši tāds pats krauklis, tikai vilktu no mundieru iekškabatām naudu un no rokām pulksteņus, zelta gredzenus.

Es kāptu pāri tanku pārplēstām dzeloņstieplēm un līksmi lēktu pāri tranšejām, jo man kājās būtu izturīgs un komfortabls zābaku pāris, ko es būtu noāvis kādam ložmetēja sadragātam oficierim. Savā brezenta mugursomā es vāktu karavīru vērtslietas, pāri plecam man karātos vislabākā karabīne. Es būtu apvilcis ģenerāļa uniformu un uz pirksta grieztu ģenerāļa automātisko pistoli. Nekur nesteigtos, svilpotu kādu melodiju. Aprunātos ar kādu mirušo, papliķētu vaigu kādam nāvīgi savainotajam un smaidīdams teiktu, ka kauja uzvarēta, ka viņš kritis varoņa nāvē - līdz ar uniformu man taču būtu ģenerāļa autoritāte. Vērotu, kā drosmīgās dzīvības izdziest ar mieru sejā, un par savu labo darbu piespraustu sev jaunas medaļas.

Tad es ieraudzītu kādu kara sanitāri baltā kokvilnas ķitelītī ar sarkanu krustu, kas, pārliekusies pār īpaši staltu zaldātu, liktu spirta kompreses uz viņa brūcēm. Viņa būtu neiedomājami skaista - tīra, jauna un nevainojama. No viņas radiētu silta labestības aura, kas tomēr arī būtu lādēta ar spēcīgu seksualitāti. Es iztaisnotu muguru, pienāktu viņai klāt un uzrunātu; viņa satrūktos, taču uzreiz militārā disciplīnā atdotu sveicienu un teiktu, ka glābj savainotā ierindnieka dzīvību. Es noliektos pār to, un manā sejā iegultu sāpīga grimase - ar asarām acīs es čukstētu uz vietas izdomātu vārdu un liktu noprast, ka tas ir mans uzticamais bērnības draugs. Kamēr saviļņotā ārste žēli lūkotos manā sejā, es nemanāmi injicētu nelieša vēnā nāvējošu devu morfija, ko būtu izzadzis no medicīniskās somas. Tad ar galvu uz viņa krūtīm apraudātu biedra nāvi. Raudātu tik ilgi, kamēr sajustu uz pleca meitenes mierinošo roku.

Savu žēlumu viņa pārprastu par iekāri, un es palīdzētu viņai novirzīties no ceļa, savu raupjo ģenerāļa roku uzlikdams uz viņas krūtīm. Drīz vien mēs pārliecinoši apstiprinātu jauno draudzību mīnas izrautā grāvī. ......Pēc tam es......... atrastu kaut kādu kravas mašīnu un aizbrauktu aiz horizonta, kur saule riet

Kārlis Skrastiņš pirms nāves droši vien relaksēti šķirstīja kaut kādu avīzi. Nu, cik es sapratu, viņš tikko bija pacēlies lidmašīnā. Visticamāk bija uzgājis kādu īsu rakstu par sevi pašu un domāja "Bļe, sukas, ko man vēl, bļe, izdarīt? Nu? Esmu nereāli kruts uzbrucējs, esmu izpisis visu fizisko lai tik tālu nahuj tiktu. Kāpēc man nekad nevar atvēlēt visu pirmo vāku? Uzmočīt vot bildi uz vāka un viss." Nākamnedēļ tiks apglabāti viņa gruzdošie pīšļi. Nu, tad - par godu viņa ambīcijām, uzmetiet bērēs kāds, lūdzu, viņam uz kapa vienu no tiem sēru žurnāliem, kas pašlaik atrodas cirkulācijā. To var izdarīt tajā daļā, kur visi met pa saujai smilšu uz jau zemē ieguldītā zārka; vienkārši jāiestājas rindā un jāiemet. Es pats nevaru, jo man jārehabilitējas no deģenerējošas slimības. Tā ir tikpat pretīga sajūta, kādu visi iedomājās jūtam Terminatoru, kad viņš sev šuva seju vai operēja rokas. Maldīgas iedomas; viņam nav nervu, neko viņš nejūt.

"Dabīgi raudzētais, biezais, tumšais Ulmaņlaiku Porterkvass ar apiņiem stiprina dūšu, piešķir mundrumu, uzlabo apetīti un piebur labu izskatu. Kvass satur 0,5% alkohola, kas radies dabīgā rūgšanas procesā."

Ja? Nu, tas, kas manā glāzē, tūdaļ saturēs vairāk alkohola, kas radies melnā balzāma pieliešanas procesā. Man jāpabeidz svarīgais akadēmiskais darbs.

rīt - visa valsts

Mūs vienmēr veda skolas ekskursijās uz Tīreļpurvu un citām latviešu varoņu atceres vietām. Tas parasti notika lietainās, drūmi apmākušās dienās, un pilsēta, ejot uz autobusu vējainajos rītos, bija pilnīgi tukša. Es atceros vienu īpaši raksturīgu reizi. Vertikālās līnijās gāza lietus, bruģī atspīdēja dažviet iedegtās lampas un viss pārējais saplūda zilgani melnā pelēcībā. Pie Laimas pulksteņa man norūpējusies, četrdesmitgadīga sieviete vaicāja, vai esmu izbēdzis no darba nama. Par atbildi es vienīgi ieraudājos, un viņas cimdotā roka pasniedza man divus latus. Par tiem es nopirku kafiju lielā māla krūzē, un tā mani uzmundrināja, lai arī to ātri atdzesēja un pavārdzināja krītošās lietus lāses.

Pa ceļam uz piemiņas vietu mēs iebraucām pie Kalpaka sirmās māmuļas. Viņa skatījās televīzijas ziņas - bija tikai pusseptiņi no rīta - un auda milzīga izmēra dūraiņu pāri; pirmā doma, bez šaubām, bija, ka viņa tos šuj savam dēlam, lai arī tas pirms kaut kādiem astoņdesmit gadiem miris. Nebija grūti iedomāties, ka viņa taksidermizētais līķis tika turēts perfekti saglabātā deviņpadsmitā gadsimta istabā kaut kur tieši vienu stāvu virs mūsu galvām, kamēr mēs visi uzticīgi sēdējām un klausījāmies par latviešu drošsirdīgā ģenerāļa bērnību. Viss stāsts bija no mātes perspektīvas, līdz ar to tur nevarēja būt nekā. Būtu labāk stāstījis kāds no viņa tālaika draugiem. Tad mēs iepazītu viņa īsto, huligānisko seju. Drīz vien mēs māmuļu pametām. Es biju pēdējais, kurš gāja ārā pa durvīm, un pēkšņi ar šausmām sajutu, ka manu roku satvērušas vecās sievietes ledusaukstās, dzīslotās rokas. Viņa mēmā lūgumā skatījās man sejā, un viņas acīs bija asaras, taču es nesapratu, ko viņa grib, un atrāvos. Kādu pusstundu mani nepameta nesaprotama, biedējoša nolemtības sajūta.

Pašā purvā bija auksti, un gaisā peldēja bieza migla. Pa dažādiem ārēji neatšķiramiem nozīmes punktiem mūs vadāja strēlnieka uniformā tērpts gids, kurš izskatījās pēc tāda, kas naktis pavada pie datora. Fiziski vārgs tips. Jebkurš tālaika karavīrs noteikti uzskatītu, ka uniforma tiek valkāta necienīgi, taču viņu mutes ir aizbāzušas raudulīgu vēsturnieku pierakstītās lapas, un mūsdienu interpretācija var atļauties dažādas atkāpes no patiesības. Ne jau, ka mani uztrauktu strēlnieku piemiņa - vienkārši sadusmoja tas, ka mums piespiedu kārtā jāuzkavējas kāda cita garlaicīgās fantāzijas pasaulē. Rezultātā es pat neklausījos, kas tika stāstīts. Atceros tikai daļu par dažādām spīdzināšanas metodēm. To viņš stāstīja manāmi skaļāk, jo pats bija aizrāvies kā pamatskolnieks. Vēl mūs ieveda blindāžā, kurā apskatei bija izlikti sarūsējuši dzelzs gabali - Pirmā Pasaules kara mantojums, un tas arī viss.

Tādējādi no ekskursijām atmiņās saglabājušās tikai noskaņas, un tas ir pats vērtīgākais, ko esmu no tām guvis, jo tās kalpo kā katalizators vēsturiskajai izpratnei. Ja man, piemēram, stāsta par koncentrācijas nometnēm vai meža brāļu dzīvi, atliek tikai atcerēties to vēso, trūdošo purvu, un man viss ir skaidrs. Mocības, aukstums utt. Es tikai nezinu, kāda tam jēga. Iedomāties, ka esmu nometnes komandants, kas sēž siltumā un klausās Māleru, kamēr ārā tiek krāmēti līķu vagoni? Tas ir tikai laisks estētisks baudījums, gulšņājot ādas dīvānā ar konjaka glāzi, kamēr pa milzīgo muižas logu rībina lietus, un man tādam nav laika. Man tādam nav muižas un četrtūkstoš dvēseļu, no kurām izvēlēties sulaini konjaka pienesēju. Bet citiem - grāfiem, akcionāriem, mantojuma saņēmējiem - ir. Tas viss mani velk cinismā un sūrā naidā. Es zinu, ka bez problēmām ziedotu citus, lai tiktu pie savām vēlmēm, ja vien to varētu. Es būtu korumpēts līdz pēdējam melnajam asinsvadam savā ķermenī un censtos tīksmināties par postu un netaisnību. Man nekad nepietiktu un es neko neiemācītos, nekad nevarētu mainīties. Es nomirtu izdilis un nervozs, un pat nāvē manas sarkanās, iekritušās acis neuzdrīkstētu aizvērties. Neviens neraudātu man pakaļ.

Bet šobrīd es dzeru kafiju un jūtos daudzmaz labi.

Kad es biju sīks, neesmusuns man asaru aizžņaugtā balsī stāstīja par savu radinieku, kurš ir bijis interesants un radošs cilvēks, līdz apprecējies un ieguvis bērnus, kā dēļ viņš zaudējis savas pievilcīgās īpašības. Man tas likās šausmīgi. Tajā pašā laikā man arī likās, ka dzīvi kontrolē draudīga, nepieejama kārtība, un es pavadīju vakarus, šķiežot naida melnu tinti MsPeintā. Droši vien tas man šķita radoši un interesanti. Piedēvēt sabiedrībā zināmiem cilvēkiem izteicienus un dalību fantastiskos notikumos, kuri ignorē vai diskreditē viņu personas, man likās oriģināli un smieklīgi.

Nu es esmu precējies un man ir bērni, divdesmitgadīgi akadēmiķi, ar kuriem es dzīvoju. Viņi ir jauki un apķērīgi, un viņiem piemīt spēja efektīvi mācīties noteikumus, līdz ar ko viņu mīļākie dzīves principi ir demokrātija un taisnīgums. Taču, ja man viņi būtu jālaiž cīnīties pret citiem uz dzīvību un nāvi, atrastos miljoniem labāku un viņi zaudētu ļoti ātri. Pie tā vainojama viņu vēlme ticēt, ka šādas cīņas ir aizliegtas un ka neviens nevar likt tādās piedalīties; ka viņu ir pietiekoši daudz, lai visi kopā varētu aizstāvēt viens otra rāmos, komfortablos dzīves plānus. Sekojot šai vēlmei, viņi atsakās uzmanīties un tā vietā ieslīgst siltā mierā. Viņi sevi pārliecina ar racionalitāti un statistiku. Es drīz viņus pametīšu.

Nākamos - īstos - es gribu tādus bērnus, kuri nebaidās no dzīves. Viņiem pastāvīgi jāsacenšas savā starpā un tādējādi jābūt spiestiem attīstīt sevi kādā unikālā veidā. Zēniem jābūt veikliem, ātriem, izmanīgiem, viltīgiem un šarmantiem; meitenēm - pievilcīgām un ar augstu emocionālo inteliģenci. Piemēram, es esmu pārliecināts, ka tas, ko sauc par meiteņu intuīciju, patiesībā ir vēl pilnībā nenovērtēta, smalka spēja citos sajust un identificēt apslēptas emocijas, kas īpaši attīstīta sievietēs. Tā jāizpēta, jāattīsta un jaizmanto, gluži kā jebkurš talants. Vēl es gribu, lai viņi visi ir apmācīti kādā austrumu cīņas mākslā, kā arī seko metafiziskai teorijai, kurā balstīta spēja kontrolēt sirdsapziņu, nevēlamas emocijas un sāpes. Citos vecākos maniem bērniem jāievieš skaudība, citos bērnos - bailes. Viņiem jābūt spējīgiem aizdedzināt un sagraut pasauli, ja viņi to vēlas vai arī ja tas ir nepieciešams.

Dilemma starp precēšanos/bērniem un individualitāti vai (sievietēm) karjeru ir melīgs izdomājums. Bērni nav un nedrīkst būt nekāds šķērlis nekam. Pret viņiem nevar būt nekādu pienākumu, kā tikai tie, kurus vecāki paši uzstāda sev, jo ir ieinteresēti redzēt savas sejas restartētas svaigā formā, darbojamies pēc pašiniciatīvas un savas paaudzes loģikas. Ja kādi no viņiem izgāžas vai neapmierina, viņus jebkurā gadījumā pieņems sabiedrība. Tāpēc vajag vēl citus, kuri palīdzēs ignorēt šādas neveiksmes. Vairāk vai mazāk pareizi rīkojoties, sistēmu ar laiku iespējams nodrošināt tā, lai tā varētu turpināt funkcionēt un replicēties arī bez oriģinālā indivīda palīdzības, kas atkal ļautu viņam netraucēti pievērsties sev un savām personīgajām ambīcijām.

Reiz skarbajā 20. gadu Berlīnē bija spiests uzaugt bārenis, H., kuram apstākļi iemācīja pašpietiekamību un spēju izkarot savu ceļu par katru cenu. Jau divdesmit četru gadu vecumā viņš bija ieņēmis svarīgu vietu nacionālsociālistu partijā un pārvaldīja veselu reģionu iekarotajā Polijā. Viņš valdīja no senlaicīgas, grandiozas pils, kas bija atņemta poļu grāfam, taču sāka justies tajā vientuļi un tāpēc izlēma apprecēties un izaudzināt sev pēcnācēju. "Muļķis," viņa sabiedrotie, tikpat spējīgi un viltīgi nacisti, viņu brīdināja. "Tu tikai padari sevi ievainojamu. Kad mēs zaudēsim, tu būsi tikpat atslābis un pašizlutināts, cik vecais morfīnists Gērings. Kā gan tu aizbēgsi?"

Viņiem bija taisnība. Bēgt nozīmēja dezertēt, un, kad tuvojās Padomju armija, H. sagatavot ceļu arī savai ģimenei nebija iespējams. Dubļainie, izsalkušie, rūgtas atriebības pilnie krievu zaldāti neskaitāmas reizes izvaroja viņa sievu un sadedzināja to dzīvu kopā ar bērnu. Taču H. neatlika laika domāt par to. Viņu un citus nacistus vēl joprojām neatlaidīgi meklēja Mossad, kuru efektivitāte uzlabojās ar gadiem, viņu upuriem novecojot un zaudējot izveicību. Viņi rīkojās bez žēlastības, un tieši trīsdesmit piecus gadus pēc kara beigām tika nošauts pēdējais H. sabiedrotais. Tās pašas dienas vakarā specvienība iebruka arī vietā, kur cerēja atrast viņu pašu. Bet ielauzušies viņa kabinetā, tie sastinga pārdabiskās bailēs - viņu priekšā stāvošais H. bija tieši tāds, kā vecajā kara laiku fotogrāfijā, kura bija viņu vienīgais vizuālais pavediens. H. bija tērpies tajā pašā uniformā un viņa acīs zibēja tā pati degsme.

Izmantodams apmulsumu, viņš nošāva pusi izraēliešu aģentu uzreiz, pārējos astoņus pieveikdams tuvcīņā, jo bija pašā spēku pilnbriedā un nevainojami prata kung-fu. Kad pēdējais bija saļimis uz grīdas beigts, vingrais nacists atspiedās pret savu galdu un aizsmēķēja. Viņš novērtēja veikumu un ar baudu vilka cigaretes dūmus. Pēc tam, parakņājies pa vadoņa armijas mugursomu, viņš tajā atrada portatīvo datoru un ieslēdza to. Uz ekrāna videokonferencē no Izraēlas parādījās Simona Vīzentāla vecā, naidīgā seja. Vīzentāla uzvarošais smaids momentā pārvērtās baiļpilnā grimasē. Drebēdams šokā, Vīzentāls atsacījās noticēt savām acīm un mēmi lūkojās uz savu labāko aģentu līķiem.

"Tu skaties uz mani, un domā, ka es esmu tavs ienaidnieks," viņam mierīgi teica jaunais nacists. "Taču es tev neesmu nodarījis pilnīgi neko. Tu vari beigt mani traucēt. Visu labu." Un viņš izslēdza monitoru. Jo viņam bija taisnība - viņš bija H. mirušā pēcnācēja dvīnis, par kura nākšanu pasaulē, pateicoties praksē uzkrātajai pieredzei, bija parūpējies Dr. Mengele. Šis zinātnieks, kas veltījis mūžu dvīņu fenomena izpētei, bija viņu arī paņēmis sev līdzi uz Dienvidameriku un izaudzinājis stingrā uzraudzībā, nodrošinot ģenētiski identisku H. kopiju. Kamēr pārējie nacisti novecoja un bezspēcīgi krita Mossad lodēm, H. bija pavadījis laiku dresējot un pilnveidojot savu rezerves pēcnācēju. Tādējādi viņš bija uzvarējis ilgtermiņā un aizvadīja atlikušos gadus, pievēršoties aviācijai un džungļu medībām.

Šodien sagadīšanās pēc nācās ieiet dzemdību nama vestibilā. Tur bija burzma, patumšs un gaisā vēdīja ūdeņaina kartupeļu biezeņa un pārvārītas griķu biezputras smaka. Turpat atradās arī puķu kiosks - baigi parocīgi visādiem nokavējušiem džekiem, kuriem ir iespēja pēdējā brīdī nopirkt pavītušas neļķes - es biju pārsteigts, cik viegli kaut ko tik skaistu kā puķes padarīt atbaidošu - tā, it kā tās būtu pārņēmusi kāda infekcijas slimība. Vestibilā iekliboja divas meitenes no tādiem nabadzības slāņiem, kurus ikdienā vispār nav iespējams redzēt. Nu, kliboja tikai viena, otra viņai palīdzēja. Klibā meitene bija stāvoklī. Es sapratu, ka viņai tajā septiņdesmito gadu celuloīda ēkā viss droši vien liekas grezni un iespaidīgi. Tādos brīžos droši vien ar asarām acīs jānovērtē pārtikušas dzīves priekšrocības utt. Es vairs nezinu, ko vēl uzrakstīt. Es eju uz Okupācijas Muzeju skatīties poļu filmu par viņiem nodarītajām kara pārestībām. Ceru, ka tur rādīs nacistus. Ceru, ka tur būs baisi, tumši traģēdijas akordi mūzikā.

Šodien lasīju 19. gs. pornogrāfiju un kārtējo reizi ar kaitinošu neitralitāti apzinājos, ka man ir ļoti ierobežota seksuālā dziņa. Lasīju baudkāri un neviltotu interesi, taču fizisku vienaldzību, gandrīz kā vienmēr, un man tas jau ir apnicis. Tieši tikpat baudkāri/vienaldzīgi es skatos naivus erotiskos trillerus, kurā visu laiku mijas pārspīlētas slepkavības ar pišanos, slepkavības ar pišanos, un vislabāk, ja slepkava ir kaila sieviete, kuras krūtis un augumu vienā brīdī nošļāc asinis. Tas viss, bez šaubām, fascinē, taču pa īstam neuzbudina.

Dzīvē mana vārgulīgā iekāre nolūst pie vissmieklīgākajiem sīkumiem, un manas fantāzijas, kad tām tiek dota iespēja, mani nodod un atsakās realizēties - visu nomaina pilnīgs intereses trūkums. Tas noteikti nav baiļu vai uztraukuma dēļ, drīzāk jau kaprīžu un ietiepības, lai arī es nekad to neesmu spējis saprast. Jebkurā gadījumā, lai kas arī mani dzīvē dzītu uz priekšu, tas noteikti nav mans neambiciozais pimpis. Ja es, piemēram, skūpstu meiteni, es to daru viens pats, pilnīgi neatkarīgi no viņa, un tas pat ir saldāk un kaislīgāk, taču tajā pašā laikā neļauj atbrīvoties un agri vai vēlu apnīk. Ja, savukārt, uz to mudina viņš, tad es tieku nostādīts kaut kādā riebīgā, aklā bezierunu padotībā, kurā varu izkost viņa sasodītajai meitenei lūpas, lai sūdzas un raud, man vienalga. Tas, kas paliek viņa ziņā ir daudzmaz nevainojami. Dažreiz mums sakrīt un viss ir lieliski. Bet tas nenotiek bieži. Viņš protams, ne no kā baigi neatsakās, taču ne uz ko arī neuzstāj - tas mani kaitina visvairāk. Es nekad dzīvē neesmu pazinis iedomīgāku indivīdu.

Man nav nekādu vērā ņemamu seksuālu aizrautību, bet es varu derēt, ka kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā - man vēl neapgūtā dziļumā - atrodas kaut kas tāds, kas, vienreiz izrakts, apmierinās mūs abus, aizpildīs visu to stulbo, garlaicīgo tukšumu un savedīs mūs perfektā, harmoniskā draudzībā, kurā mēs pisīsim meitenes vienā laidā, bez apstājas, bez pretenzijām un riebuma. Arī bez kļūdām - mūsu meiteņu izvēle būs vienbalsīga, un tā vietā, lai jau orgasma brīdī es viņu sāktu ienīst, es - tieši kā visā tajā tracinoši pašpārliecinātajā literatūrā - nemaz nemanītu, kurā brīdī esmu reģenerējies, un mēs turpinātu un iemīlētos, un tas, lai gan, protams, nepalīdzētu mūžīgi saglabāt iekāri, būtu intensīvi un unikāli. Citādāk viss vēl beigsies ar to, ka vai nu samiernieciski nodzīvošu nožēlojamu, seksuāli mazaktīvu dzīvi, vai arī kļūšu par maniakālu izvarotāju

Viņa metas uz sliedēm
Tumšais mētelis pland
Trauc nesaudzīgs vilciens
Riteņi grand

Jau piecsimto reizi
Kauli šķembās tai šķīst
Maigā, smaržīgā āda
Strēmelēs plīst

Grimst gaisma, snauž nakts
Saule uzaust no jauna
Tumši sarkanās skrandas
Pamostas kaunā

Klusām tās ievelkas
Svaigu ceriņu krūmos
Raizes drīz izplēnē
Gaiši pelēkos dūmos

Nu atkal jau viņa
Uz perona kāpj
Trauslā, drebošā roka
Dziļā kabatā grābj

Šķind monētu straume
Tās telefonā plūst
Viņas skaistās acis
Saldā cerībā kūst

Bet klausule klusē
Riņķos vējš lapas dzen
Šo ciklu no galvas
Viņa zina jau sen

Savukārt, ja es būtu viens no tiem slepkavām, kuri nožņaudz vecus cilvēkus savos dzīvokļos un savāc viņu dārglietas, es vienmēr uzņemtu sentimentālu bildi pa nozieguma vietas logu un tad sūtītu vēstulē uz policiju. Es izliktos, ka esmu vientuļš privātdetektīvs, kurš ir slepkavam pa pēdām, taču vienmēr ierodas par vēlu un tāpēc tikai savāc visus pierādījumus. Es paliktu anonīms un rezultātā viņi meklētu divus cilvēkus, nevis tikai vienu. Savās vēstulēs es mestu dažādus mājienus, ka mani ar slepkavu vieno kāds baiss pagātnes noslēpums un ka esmu apņēmies ar viņu tikt galā pats. Es izmantotu citātus no draņķīgām grāmatām un Hamfrija Bogarta filmām. Policisti būtu aizkaitināti un mestu manas vēstules kamīnā, tas viss tikai pagarinātu izmeklēšanu.

Vakar runāju ar reliģiski apgaismotu cilvēku. Pirms gada, kad viņš sāka nodoties katoļu ticības nostiprināšanai un progresa labā atstāja novārtā ģimeni u.c., visi viņam pārmeta un kratīja galvas par zudušo cilvēku, taču es varu derēt, ka viņi visi patiesībā ir sapistāki un nelaimīgāki par viņu un nodara pasaulei daudz lielāku ļaunumu. Mani kaitina tie, kuri vīpsnā par reliģijas sekotājiem, saucot viņus par neracionāliem un aprobežotiem. Ne visiem baigi vajadzīga racionalitāte. Vērtības statusā to uztur tikai tie, kuriem tā palīdz justies droši, un fakts, ka tādu ir vairākums, vēl neapstiprina nekādas patiesības.

Ar nepatiku esmu sapratis, ka man pašam tādu vērtību ir nenormāli maz, un arī tās bieži liek vilties. Bet reliģijai pievērsties nemaz nav iespējams. Tās visas ir pārāk nenopietnas un fantastiskas. Pasaulei, kādā jādzīvo mums, sava laika varoņiem, nepietiek vis ar vienu upuri, bet vajag asiņainus sasodītus tūkstošus

Pie durvīm guļ meitenes līķis
Viņu nokodis ledainais vējš
Šauros gurnus sedz paīsi svārki
Šalli noraisa brāziens spējš

Melnā tumsā slīgst pamestās ielas
Neklīst gājējs šai laikā neviens
Mēness sudrabā lej slaidās kājas
Asi virpuļo pāri tām sniegs

Es paveros pretējā logā
Tur vienaldzīgs sēž tas pats zēns
Kurš no rīta vēl skūpstīja viņu
Un teica: nāc sildies, ir drēgns

Man ir pazīstams mierīgais skatiens
Skaidri saprotams apslēptais prieks
Viņš ir narcise tukšajā laukā
Kuru nogriezt sev vēlas ikviens

Jau kauc sirēnas tālumā klusu
Drīz šeit rosīsies glābēju bars
Mēs vēl saskatāmies pirms miegam
Ne mūs svešas nelaimes skars