aizgāju gulēt pusdeviņos un - likumsakarīgi, hā hā - pamodos vienpadsmitos ar kārtējo nosapņoto deja vu (kaut kad jau laikam par to rakstīju - tas ir tā, ka pamostoties pilnīgi skaidri zinu, ka to pašu sapni esmu redzējis arī agrāk, taču trūkst jebkādas informācijas par to - kad. kas nozīmē, ka arī šo deja vu - visticamāk - esmu nosapņojis.). lūk, svaidoties gultā kaut kādā nervu karsonī, sāku pārcilāt dažādas pēdējā laika personiskās aktualitātes, par kurām tā kā būtu bijis nepieciešams ierakstīt šeit, taču sajūta, ka tas tiešām būtu nepieciešams, kaut kā izpalikusi. tad nu ķēros uzreiz pie grūtāka jautājuma - kāpēc.

ir vairāki nelieli iemesli un vairāki liel. no nelielajiem var minēt ot, ka bez4pieci identitāte, kas, lai arī ne visai zināma, tomēr ir izgājusi ārpus cibas (lietoju šo pseidonīmu citās sabiedrisko tīklu vietnēs, arī tajās, kur var viegli uzzināt manu īsto vārdu). lai arī biju drošs par pretējo, zināma atpazīstamība (vai tās iespējamība) ir atņēmusi pievielcību atklātībai, ar kādu rakstīju senāk. turklāt personības un ar to saistīto gļuku - autisma, iekāres, mizantropijas u.c. - dekonstrukcija man vairs neliekas tik interesanta. cibā esmu sastapies ar dažām savām īpatnībām negaidītos apstākļos, dažas no tām - piemēram, savu it kā autismu - ar cibas palīdzību esmu pārbīdījis pašapziņas bilancē no kredīta uz debetu. lai arī šo psihoterapijas klišeju - pārvērst kaunu lepnumā - neko īpaši necienu, šī transformācija ir noņēmusi paprāvu uzmanības slogu no paša īpatnībām un devusi brīvu jaudu pievērsties kaut kam ārpus manis.

no lielajiem iemesliem noteicošais ir zināma vecuma sasniegšana, kad lēnām sāk ieslēgties apziņa par katra mūsu “es” spēju būt apbrīnojami permanentam un inertam. tas momentāni noved pie secinājuma, ka eksistē tāda vienmēr aktuālo, stand-by režīmā risināmo tēmu kopa, par kuru kādam stāstīt ir ne vien garlaicīgi, bet pat nevēlami. dažādu sliecību un fobiju musturi ne jau visu laiku ir jaunatklāti un interesanti. faktiski, vienreiz fiksēti tie jau nokļūst šajā viltīgajā stand-by režīmā, kas ļoti līdzinās situācijai, kādā nonāk katrs, kas, sastāsījis visiem draugiem par saviem plāniem, krasi zaudē vēlmi vāvuļot, kad plāni sākuši ļodzīties, vai, ja tie nav devuši rezultātu.

vecumam līdzi nāk atziņa par “es” spēju demonstrēt apbrīnojamu pretrunīgumu, kas vistiešākajā veidā pretnostājas apziņas (vismaz manējās) sapnim par līdzsvarotību un kontroli. pēdējo divu mēnešu laikā dažādu iemeslu dēļ man ir bijusi izdevība pavērot dažu citādi visai apdomīgu un loģisku vīriešu nespēju kaut jelkā iegrožot savu savādo rīcību, kurai par iemeslu ir nespēja apzināties un internalizēt greizsirdību, iekāri, nogurumu, vilšanos u.c. it kā pavisam vienkāršus impulsus. manā skatījumā tas ir - protams, protams, mačo vīriešiem jo raksturīga parādība - nožēlojams infantilisms, un šī atziņa slāpē manu vēlmi līdzīga rakstura problēmas risināt publiski. savas personas publiskās robežas šajā jomā esmu atvilcis atpakaļ līdz ādai, neļaujot pat tuvākajiem draugiem uzzināt par saviem gruzoniem. taču, ja gadījumā vēl kāds domājat līdzīgi, tad nekādā gadījumā šādi nedariet - ir pārāk vienkārši nobraukt otrā grāvī, būvējot veiksminieka stāstu uz draugu vēl saglabātās atklātības par savas iekšējās pasaules ēnainajiem stūriem. par ko arī esmu saņēmis pamatotus pārmetumus.

nedaudz paturpinot par iekšējo pretrunīgumu - pagājušā gada saskarsmes pieredze ar igauņu horeogrāfu un tam sekojošie psihoterapijas seansi man atklāja vienu no manas uz ciešanām un paštīksmināšanos būvētās personības atslēgām, proti, ciešo simbiozi starp bēdām un prieku, kas manā gadījumā - hā hā - bija rezultējusies (un nostabilizējusies) priekā par bēdām. apzinoties šo - kā vēlāk sarunās ar citiem līdzīgajiem - nemaz ne tik neparasto rakstura iezīmi un vērojot, ar kādiem slēdžiem tā tiek ieslēgta un, protams, meklējot, ar kādiem slēdžiem to izslēgt, atradu arī daudz citas, tā sacīt, pa tām pašām sliedēm braucošas drezīnes. vienlaicīgi nāca ne visai patīkama konfrontācija ar manu pāri malām plūstošo vēlmi tikt pamanītam, būt atšķirīgam, atzītam un ievērotam. long story short - sāku nicināt abus šos gļukus, taču pats šo kūleni biju kaut kā palaidis garām, līdz atkal bija jānāk kādam citam notikumam, kas pievērsa manu uzmanību nu jau vairākos stāvos uzaugušajam rekursīvajam pašnoliegumam, kas - līdzīgā manierē kā mačo vīriešu sirdi plosošās kaislības - man nudien neliekas stāstīšanas vērts. šoreiz gan vairāk tāpēc, ka, zaudējot ticību apzināta pašnovērtējuma ilgtspējībai, esmu zaudējis ticību valodai kā pašreflekcijas līdzeklim.

citiem vārdiem - jo dziļāk mežā, jo vairāk koku.

taču ne bez iemesla. šis ieraksts top ciešā sakarībā ar sīpola lobīšanai līdzīgo ticības(?) krīzi, kas, paralēli finanšu un ekonomiskajai, norisinās šaipus ādas. zaudējot ticību politiķiem, esmu zaudējis ticību politikai. zūdot ticībai latvijas spējai pašnoteikties, zudusi ticība latviešiem. un tādā garā. lielos vilcienos, es arī vairs neticu tam, ko daru. brīžos, kad vairs neticu tam, ko redzu un dzirdu, vienīgā reakcija ir uzjautrinājums, taču ir arī brīži, kad neticu tam, ko domāju, un tad nereti saķeru aukstas tirpas. kontekstā ar manas mūžīgās joprojām nediagnosticētās nervu/aknu kaites simptomātiku tas nav nekas neparasts, taču pēdējā laikā arvien biežāk ir situācijas, kad sarunu nākas pārtraukt, jo nesaprotu, ko sarunu biedrs saka. skatos uz muti, dzirdu skaņas, bet tās galvā neveido jēgu. jēga nereti pazūd arī tajā, ko saku pats, un gadās pat veselas tādas dienas, kad jēga pie manis neatgriežas, un es to vien daru kā runāju kaut ko, kam pats neticu. daru kaut ko, kas apziņā neveido pat attālu nojausmu par to, kas tas ir, ko es daru.

redzot, cik nepastāvīga ir jēga un nozīme, nemaz nerunājot par bezjēdzīgo “sajūtu” vai pavisam ķecerīgo “apjausmu”, loģiskā kārtā zūd arī interese par visām šīm... parādībām. manī saglabājas ticība tam, ko es satieku mežā vai ko es sasniedzu meditējot, taču tā kā man vairs nav uzticamu izteiksmes līdzekļu, lai par to pastāstītu, nav arī nekādas jēgas par to rakstīt cibā. jebkuru komunikāciju (brīžos, kad jēga negaidīti piestāj manā pieturā) esmu sācis uztvert kā abstrakciju, nereti - lieku. interesanti, ka tieši tas man ir tik daudz palīdzējis saskarsmē, veidojot to dzīvāku un nepiespiestāku, vēloties acu skatienu, situācijas smaržu un noskaņu, pieskārienus, pieklājību... vārdu sakot, visus šos personiskās realitātes bezjēdzīgos, krančainos, sentimentālos klamburus, kurus ir vērts izdzīvot un nepierakstītus aizmirst, lai atcerētos tad, kad jēga liksies vēl 100x nesvarīgāka.

nu, tā - īsumā.