situācija
"jā, to esmu taisījusi es, tas ir manu roku darbs," priecīgi sauca baltā vilnas bitlovkā un aitādas vestītē tērpusies S., "Kremļa pasūtījums."

S., kas izskatās uz gadiem 60, taču pati apgalvo, ka viņai esot jau "ap 80", sēž pie tā paša galda, kur es, - brokastīs, pusdeinās un vakariņās -, jo ieņemt citas vietas nav ļauts, tikai ierādītās. Katram ir sava pārtika un oficiantes čeko, vai visi plānotie ir atnākuši, un, ja kāds nav, tad ceļ trauksmi. Vēl pie mana galdiņa sēž Teiču rezervāta strādnieks J. un stradiņa klīnikas intensīvās terapijas medmāsa M. J. mati izskatās kā ieziesti ar svietstu - taisni, plāni, nenosakāmā krāsā. M. ir diska trūce. S. visu mūžu likusi ciparnīcas VEF tālruņiem - visi VEF tālruņi ar apaļajām ciparnīcām izgājuši caur viņas rokām.

Mēs visi sekojam gidei pazemes bunkurā, septiņus metrus zem zemes, "no kuriem seši metri - betons, bet viens metrs - zeme." Tādiem vārdiem situāciju raksturo gide. Ievedusi mūs visus istabā ar daudziem telefona aparātiem, viņa iesāk: "Klausules varat necelt, tie ir atslēgti. Citādāk bērni un arī citi hm hm hm mēģina piezvanīt uz mājām." Izskatās, ka lūpas viņa ierullējusi uz iekšu, un vaigus no iekšpuses izpolsterējusi ar mandarīnu daiviņām. Mugurā viņai pēc 80. gadu galvenās grāmatvedes uzvedības kodeksa un etiķetes pašūdināts kostīmiņš. Kājās mūžīgās laiviņas, iejutusies tēlā. "Tiešā savienojuma ar Maskavu mums nav. Taču var piezvanīt uz NATO. Pasveiciniet Dž. no manis". Smejas viņa tieši tā: "hm hm hm".

Tālrunis, par ko S. iesaucās, atrodas orgnaiskā stikla kubā - lai PSRS nozīmītei uz ciparnīcas nepieaugtu kājas. Ar mums kopā ir vairāki vīrieši, kas vēlāk nav izdabūnami ārā no bunkura elektroģeneratoru istabas, divas mutīgas večas līkām mugurām ar štokiem (abām katrā rokā pa vienam), vīrietis šauriem pleciem taču bez zoda, kam dikti patīk katrā istabā iejusties kāda komunisma varoņa ādā, divas sievietes vēja appūstām sejām un gore tex vējjakās ar divgadīgu puišeli tā paša materiāla kombinezonā, divi vai trīs resni vīri ar raupjām, garām bārdām, uz kurām skatoties, acis pašas nevilšus sāk lūkoties pēc ēdiena paliekām, pāris maza auguma omes, kas neko nerunā, un vēl varbūt daži citi. Procesija ir varen raiba, taču, lai kā man gribētos iztēloties to par kandidātiem uz patveršanos aplūkojamajā bunkurā, man nekādi tas neizdodas.

Tā vietā ik dienas sapņoju, kā uz ūdensprocedūrām, inhalācijām vai masāžām ar mani kopā varētu doties pludmales volejbolisti vai sporta vingrotāji, taču nekā. Esmu vienīgais puisis spēka (spēka?) gados, pārējie ir vecīši, un vēl dažas meitenes ar tik ziliem riņķiem zem acīm, ka ar tām nemaz negribās iepazīties. tāda, lūk, situācija.