varētu šķist, ka apmeklēt kora "kamēr..." koncertu (blumberga scenogrāfija, pasternakas tērpi, pakalniņa režija), rīgas inteliģentajam uzslāņojumam varētu likties pārāk pilsoniski, pārāk patētiski, pat šķebīgi, apmēram tāpat kā lasīt koelju. un, ja par šo kori runā pētera vaska pasaules pirmatskaņojuma kontekstā (es personīgi uzskatu, ka vaska pēdējā laika mūzika ir plakiža un pelēča astoņdesmito gadu atgremojumi), tas tiešām tā arī ir. un - ja tā pavisam piekasīgi - tad arī raimonda paula pasaules pirmatskaņojuma (see how it sounds?) sajūta ierakstās turpat.

taču...

leonīds djesatņikovs, džons taveners un dobrinka tabakova kamēr izpildījumā bija fenomenāli. tādu enerģijas koncentrāciju un atdevi es pat negaidīju no sirmā un neprofesionāla kora. godīgi sakot, taveners vispār man ir šīvakara atklājums, pirms tam zināju tikai vārdu.

otrā daļa gan bija pašvaka. vai nu koristi pēc pusotras stundas jau sāka nogurt (kopā koncerts ilga 3h!), jebšu arī nostrādāja kāds mans personiskais faktors uz kančelli, kura perkusijas pārāk dzēlās un maisīja, laivaikā otrajā daļā sagrupējās visas manas vilšanās, piemēram, ko matsushita, no kura es biju gaidījis kaut ko vairāk par plakātisku, rietumniecisku bigbendu, un vytautas miskinis varēja jau nu pašpikot no pirmās daļas igauņu kolēģa (kura kompozīcija neglābjami atgādināja "gaismu sauca, gaisma ausa, augšām cēlās...") un uzrakstīt ko ne tik neglābjami lietuviski nekādu.

tomēr par pirmo daļu viennozīmīgi dodu piecas acis ar krustu. teatrālajajos saucienos aizrāvušās "gudrajās", tāpat kā kora pārģēbšanās (brunči džekiem), nemitīgā pārgrupēšanās un zelta mati tavenera izskaņā - visas šīs ekstras brīnumainā kārtā tikai papildināja dziedājumu, nevis traucēja, kā tas notiek parasti. šeit katrai darbībai bija piešķirta jēga, jeb - citiem vārdiem - neviena darbība nebija lieka vai darīta "tāpēc, ka interesanti", un to, kā tas saskanēja kopā ar vvrrrrīnišķīgo vokālo sniegumu, es nudien nebaidos novērtēt par augstu. koristu absolūtā atdošanās dziedājumam un kaisle (jā, man patīk šis vārds!) skanēja pāri viņu balsīm, un tā arī ir katalizators, kas klausītāju nevilšus var novest katarsē tādā kā it kā nestilīgā, pilsonisko prominenču apmeklētā koncertā.