eu, bet fakts ir tāds, ka esmu iemācījies pārtijot!!! jeb - pareizāk sakot - tagad man tas sanāk. un pat patīk. un var i bikucīt iebuhāt, i bikucīt iegandžot. ceļš gan pēdējā laikā ir nedaudz vienveidīgs. sākums kaut kur, pēc tam metacafe un beigas garāžā...

jā, bet stāstīt es gribēju par to, ka vakar, braucot mājup no valmieras, apmēram 300 metrus mums priekšā notika avārija - kādu busiņu sāka nēsāt, līdz tas ievēlās grāvī, ar purnu atsitās pret grāvja pretējo malu, tad apgāzās uz jumta. ārā izvilkām divus tādus pusmūža ļautiņus, onka vienās asinīs, bet arī tāds reālists, pagrābj saujā sniegu ar zemēm un tik slaucīs seju, tā ka vispār viss sarkans. tante atkal šokā, ka ar vienu aci vairs neredzot, arī tipa sasitusies. visi dzīvi, visi sveiki, visi šoferīši piestāj pajautāt, vai kaut ko palīdzēt, bet ar tā drusku negribīgi, protams. šausmīgākais šajā stāstā ir tas, ka, piezvanot uz 112, dabūnu noklausīties lēnīgā taču laipnā sievietes balsī, kas mani apsīkumo, ka esmu piezvanījis uz glābšanas dienestu, un lai gaidot savienojumu. tas paņem apmēram 7 sekundes. tad, protams, aizņemts. zvanot otro reizi, paceļ vīrietis, kurš pilnīgā mierā, uzzinājis, ka mums vajag ātros un cik cilvēki ievainoti un kādas traumas, iesaka man uzgaidīt, jo viņš savienošot. tad paceļ ātrā palīdzība, kam man vēlreiz jāstāsta viss tas pats. taču tie gan bija operatīvi, momentā pierakstīja vietu, vārdu un telefonu, pēc piecām minūtēm jau zvanīja un teica, ka nevarot atrast, taču vēl pēc minūtes bija klāt, visu cieņu.

vēl tāds pārsteigums - šoreiz gan pozitīvs - man bija jāpiedzīvo par savu spēju pēkšņi perfekti atcerēties, kas man tika mācīts pirmās palīdzības sniegšanas kursos autoskolā. kas jādara ar šokā nonākušiem cilvēkiem, kam asinis atplūst no dzīvības uzturēšanai nesvarīgiem orgāniem, kas jādara ar lūzumiem un kakla traumām, kā jāpārsien brūces utt. no manis varbūt sanāktu medikopters...