manu pēdējā laika mentālo stāvokli vislabāk var raksturot kā neizpratni. ja varbūt pirms kāda gada vai pusotra es biju pārliecināts, ka visu saprotu, tagad esmu pārliecināts, ka nesaprotu NEKO. es nesaprotu, kāpēc apkalpojošais personāls latvijā ir tik neglīti nelaipns, kāpēc kopš 91. gada latvijā nav uzbūvēta neviena skola, kāpēc valdība iet sviestā, kāpēc vispār vairākums cilvēku ir stulbi, un kāpēc viņi visi tik nenormāli cieš, nespējot apjēgt risinājumus savām problēmām, un vispār kāpēc viņi - kādi viņi - mēs! - visu to, kas ar mums notiek, saucam par problēmām.

neizpratne mani pavada ik uz soļa.