šonakt dejavu un h. bija atbraukuši ziemassvētkos talkā uz manu lauku īpašumu, kuru biju nule kā iegādājies vai arī mantojis vai kā tamlīdzīgi, kādā kārtējā fantastiski skaistajā vietā (kādas redzu katru otro nakti), tur bija jāgrābj siens un bija rīts un bija saule un bija karsts. vienā brīdī man uznāca lielais slinkums, un, mocīdamies ar nelielu kauna sajūtu, devos skatīties, kas notiek tuvākajā apkārtnē. uzgāju zaru būdiņu, kurā dzīvoja divsimtgadīa veča (zaru būdā - ziemas vidū!), kura iznāca man pretim un neko neteica. es gāju tālāk līdz viņas šķūnim, kurā bija pilns ar beigtām lapsām un āpšiem un viens dzīvs ēzelis. tas ļoti nopriecājās, mani ieraudzījis, izleca pa caurumu ārā un gribēja spēlēties. es viņam iedevu pusi no zemesrieksta un kastani, kas abi atradās manā kabatā. tas bija visai mazs ēzelis, ar suņa ķermeni un truša galvu.

protams, rīta vingrošana izpalika.